Suņi – tas ir dzīvesveids
DIĀNA KOKA gan Latvijā, gan citviet Eiropā ir zināma ne tikai kā bīglu šķirnes suņu saimniece, bet arī kā audzētavas «Wolmar Star» īpašniece. Liesma vēlējās noskaidrot, kā viņa par savu šķirni izvēlējās bīglus un kas ietilpst audzētāja pienākumos. Lūk, Diānas stāsts.
Pirmais šķirnes suns un kucēni
1990. gadā iegādājos savu pirmo šķirnes suni – labradoru retrīveru vārdā Adoges Netija. Protams, pirms tam man bija bijuši bezšķirnes suņi, bet kāpēc es vispār paņēmu šķirnes suni? Tāpēc, ka, izlasot aprakstu par konkrēto šķirni, mēs varam paredzēt šīs šķirnes izskatu un īpašības – gan plusus, gan mīnusus, – tādējādi saprotot, vai tas atbilst manam raksturam un dzīvesveidam. Mums ir jābūt saderīgam ar dzīvnieku, jo, iegādājoties suni, tas ir uz padsmit gadiem. Un ja tie padsmit gadi ir jāmokās... To nevajag ne man, ne dzīvniekam.
Tajā laikā biju daudz lasījusi par suņiem un vēlējos sev angļu kokerspanielu, kas vizuāli ir ļoti skaists suns, arī graciozs. Tomēr bija sācies tāds kā kokerspanielu bums, jo kucēnu nebija iespējams dabūt – bija ļoti garas rindas. Tā nu sanāca, ka izstādē ieraudzīju, ka labradoriem ir kucēni. Tas viens kucēns iekrita man acīs, un viss, tas ir mans! Viņu arī paņēmu, un tajā izstādē es eju, paņēmusi kucēnu rokās, skatos suņu parādi, kas tajā laikā notika – gāja suņi, un par katru šķirni kaut ko stāstīja. Tad es ieraugu, ka iet labradori, – ak, ko es esmu paņēmusi! Liels, masīvs suns. Nu, suns – tur nav nekā tāda; ja kokerspanielam ir garas ausis, lokaina spalva... Tad labradors bija vienkārši suns.. Vizuālajā izskatā es biju vīlusies. Auga mana Netiņa – ļoti gudra un paklausīga meitene, mēs gājām uz visām apmācībām, viena otru ļoti labi izjutām un sapratām. Kad likām paklausības eksāmenu, nolikām uz visiem 100 punktiem. Viņa skatījās man acīs un nolasīja katru manu vēlmi. Es viņai nepavēlēju, mēs bijām komanda. Kad man piedzima bērni – tieši Netiņa bija tā, kas nosacīti izaudzināja manus bērnus. Iemācīja staigāt, aprūpēja un visu laiku bija klāt un palīdzēja.
Netiņai bija arī kucēni – pirmajā metienā bija septiņi, ja pareizi atceros. Tā sākās darbs ar kucēniem. Tas man ļoti iepatikās – tur ir adrenalīns, kas rada tādu kā mātišķu sajūtu. To pat nevar aprakstīt, bet tā sajūta piepilda sirdi. Darbs ar kucēniem nav viegls, tas ir grūti. Tāpat kā ar mazu bērniņu, nav naktis, tu esi visu laiku iekšā tajā, jo uztraucies un rūpējies. Tas ir dzīvesveids, kas man ļoti patīk.
DIĀNA KOKA. Foto no personiskā arhīva
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv