Suņi: klusie un skaļie
Ja tīri subjektīvi, es laikam suni gudrības ziņā liktu vienā no pirmajām vietām, ja ne pašā pirmajā, starp visiem mūsu četrkājainajiem draugiem — mājdzīvniekiem. Tomēr nekad nevajag aizmirst, ka tas ir dzīvnieks, lielāka, mazāka vai patiešām simboliska izmēra, ar visām savām specifiskajām iegribām. Un pati jūtamākā no tām ir vēlme izteikties alias riet tikai viņam saprotamā laikā un vietā.
Riešanas kāre, manuprāt, nav saistīta ar rējēja izmēru, un te galīgi nav spēkā it kā loģiskais — jo lielāks suns, jo vairāk rej. Man radiem ir tāds mazizmēra klēpja sunītis ar kājiņām tievākām par manu mazo pirkstiņu, toties ar kādu rīkli! Vēl nesen šis mazais neproduktīvais mājdzīvnieks ar savu spalgo reju mani sagaidīja pie durvīm un savu koncertu beidza tikai tad, kad jau vēru durvis promiešanai... Pēdējā ciemu reizē jau bija lādzīgāks — nepārtraukti rēja vien pirmās piecas minūtes.
Ja šī ainiņa no tādas mīļas radu būšanas ar mūziku fonā, tad pavisam cits stāsts par kādu suni Valmieras Pārgaujā daudzdzīvokļu namu kvartālā starp Cēsu un Linarda Laicena ielām. Kā par nelaimi simtiem blokmāju dzīvokļu iemītniekiem pa vidu lielajiem namiem arī kāda šobrīd ziedoša dārziņa ieskauta privātmāja. Un ne jau bišu sanoņā nākas klausīties kaimiņiem i dienu, i nakti — man nezināma izmēra un šķirnes suns tur tā atveldzējot savu suņa dvēseli sirsnīgās rejās, ka maz neliekas nevienam!
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv