Stāsts par atsaucību jeb latviešu koncerts dvēselei
Pavērojot sevi un citus no malas ikdienas nemitīgajā skrējienā, reizēm gribas (un vajag) apstāties, lai ieklausītos sevī un savā dvēselē, kuru nedzirdam. Gan jau dzirdam, tikai neieklausāmies, — nav laika, ir jāsteidzas, jācīnās ar sarežģījumiem un problēmām, lai pēc tam gudri runātu par to, ka dzīves jēga nav skrējiens un mūžīgā cīņa, bet kaut kas cits, kaut kas cēls un nezināms, pēc kā mūžīgi sirds ilgojas.
Kāds tam sakars ar latviešu koncertu Baškīrijā? Visciešākais! Te mazs stāsts par atsaucību un par latvisku koncertu Baškīrijas latviešu ciematā.
Organizējot koncertus, vienmēr vēlos šejieniešiem sniegt dzīvu mūziku, ne ierakstus, kas liekas tikpat sintētiski kā pusfabrikāti veikalos. Te nav mūzikas skolotāja, un man arī nav muzikālās izglītības, bet veiksmīgi sadarbojos ar rajona mūzikas skolas vijolnieci, bajānisti un pianisti. Sabiedriskais transports no Arhlatviešu ciemata kursē reti, pie tam darbalaikā, tātad jāatrod transports. Tas viss liekas sarežģīti, bet te uzpeld tik ļoti patīkamā Atsaucība, kas mūsdienās nav pašsaprotama lieta. Ir cilvēki, kas tāpat vien, neko neprasot, gatavi palīdzēt atbraukušai latvietei, kura grib skolā vietējiem sarīkot koncertu. Mani pārsteidza, ka mūzikas skolas skolotājas neskaitīja laiku, kad vairākus vakarus kopā mēģinājām un šķetinājām dziesmas, par kurām man bija prieks dzirdēt, ka latviešiem esot lai gan sarežģītas, bet skaistas, melodiskas dziesmas. Lieki piebilst, ka par ģimenēm šajos vakaros tika aizmirsts. Mani priecēja, ka kolēģi skolā dienā, kad biju nolēmusi rādīt savu un bērnu gara darbu, bija gatavi pārcelt ikgadējo vietējo iedzīvotāju sanāksmi uz mazāk ērto pirmo stāvu, lai mēs, latviskās dziesmas piekritēji, varētu darboties otrajā, jo skolā aktu zāles ar skatuvi nav.
DZIEDAM LATVISKI. Koncerts zālē.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv