Spokošanās nav nekāda jokošanās
Pērn oktobrī Valmieras muzejā notika Latvijas lokālās vēstures novadpētniecības lasījumi, un vairāki no tiem bija arī par spokošanos. Biežāk vai retāk, bet pietiekami regulāri spoki esot manīti, ar viņiem pat cilvēki ir tikušies un runājuši ne tikai dažādās pilīs, bet arī tik itin skarbā vietā kā Liepājas karosta. No lasījumos dzirdētā ar tīri valmierisku skaudību secināju, ka spoki ir, vismaz pa vienam ir jābūt katrā kaut cik cienījamā vietā, kuras vēsture gadu simtos.
Izrādās, ar spokiem pilna ir arī Valmieras apkaime. Tā visiem, kas vien tam grib ticēt, ir labi zināms, ka Kokmuižas pilī spokojas pats kādreizējais muižas barons. Savukārt Dikļu pilī zilu lakatiņu katram vērīgajam acu priekšā noplivina Zilā dāma, bet kaut kur pagrabstāvā klīst ļoti vecmodīgi ģērbta Brūnā dāma. Tuvējā Bīriņu pilī pilnmēness naktīs savu mīļoto turpina meklēt nelaimīgā Jaunā Kalpone, bet Puikules muižas pārvaldnieku darbus un iespējamos nedarbus vēl šodien turpinot uzraudzīt kāds Mistiskais Klaiņotājs. Spoki manīti arī Mazsalacā un Rūjienā (rūjienieši pamanījušies bibliotēkā pat spokošanās pēcpusdienas organizēt). Garus gadus bez sava spoka it kā dzīvoja Cēsis. Bet tad kāds puisis ielīdis Cēsu pils pagrabos, kur ieraudzījis zelta naudu. Taču tur to sargājusi ļoti izteiksmīga čūska ar pīles galvu. Tā nu tā čūska vēl tagad tur spokojoties, reizēm parādoties un pazemi sargājot…
ARĪ VALMIERĀ TOMĒR SPOKOJAS. Foto fiksēts, pagaidām vēl vārdu neieguvis spoks. Ārijas Romanovskas foto