Somijas mācībstunda
Šīs nedēļas otrdienu pasaules politikā gaidīja ar dalītām jūtām. Stingrās līnijas piekritēji ASV un Eiropā bažījās par sarkano līniju iespējamo balināšanu, pat dzēšanu attiecībās ar Krieviju, reālpolitikas atbalstītāji savās gaidās piekrita garākajam runasvīram Helsinku sarunās, ka arī tad, ja attiecības starp divām 95% pasaules kodolieroču balstītajām lielvarām nebūt nav tās labākās, savā starpā tomēr ir jārunā. Zinot abu pušu ambīcijas, šādas sarunas allaž būs nopietns kompromiss ar visai dziļiem politiskiem reveransiem, taču tāda nu ir šodienas globālā situācija, kurā katram vispirms jādomā par savas valsts nacionālajām interesēm. Piekritīšu tam, ko teicis mūsu prezidents Vējonis: «Dialogs ir nepieciešams, un Tramps ir izvēlējies tikties ar Putinu un runāt par svarīgiem jautājumiem divpusējās attiecībās. Tas, ko viņi runājuši, paliek viņu ziņā, bet kopumā pasaulē tiek atbalstīts tas, ka dialogs ar Krieviju notiek.» Loģiski.
Baltiešus, iespējams, kaut kur zemapziņā 16. jūlijs biedēja ar Molotova-Ribentropa pakta 21. gadsimta variāciju, taču jācer, ka Kremļa ambīcijas pagaidām nav līdz šādai iecerei nonākušas. Lai ko propagandas vakaros pie Solovjova Krievijas TV bļaustītos Žirinovskis un viņam līdzīgie. Oficiāli pēc Trampa un Putina sarunām Helsinkos ne zilbe par šādu tēmu apspriešanu nav izskanējusi. Labi, ka tā. Tāpēc iespējams atgriezties pie temata, kas pašlaik, paraugoties, paklausoties un palasot to, ko ar piepūstiem vaigiem ziņo Latvijas vadošie visu veidu mediji, laikam tomēr ir pats galvenais mūsu valstī — pietiks vai nepietiks ar tikai šogad sasniegtajiem tēriņiem valsts aizsardzībai NATO alianses ietvaros ar 2% no IKP vai tomēr vajadzētu vēl vairāk?
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv