Skriešana kā aicinājums

Ikdienā viņa palīdz sasirgušajiem un konsultē klientus, bet, kā pati stāsta, pēc darba tiek uzvilktas sporta botas un pieci kilometri mājup tiek veikti skriešus. Vita jūnijā laboja lietuvietes Viktorijas Tomasevicienes pērnajā gadā uzstādīto rekordu, skrējiensoļojumu no Brīvības pieminekļa Rīgā līdz Svētā Sīmaņa baznīcai Valmierā mērojot deviņu stundu un piecdesmit trīs minūšu laikā. Kā sarunas laikā atklāj Vita, speciālista sastādīta treniņu un uztura plāna viņai nav — skrien, jo patīk un aizrauj, pēc darba un brīvdienās, distances variējot no 55 kilometriem nedēļā līdz pat 100 kilometriem deviņu stundu laikā.

Lielās distances jau kopš skolas gadiem

Jau pusaudžu gados Vitai paticis skriet krosu un garās distances. Gadiem ejot, distances un skriešanas ilgums pakāpeniski palielinājies, un uzreiz noskriet simt kilometrus nemaz neesot iespējams un ieteicams. Tas ir ne vien vairāku kilometru, bet arī gadu rezultāts. «Es vēl atceros pirmo reizi, kad mana pirmā lielā distance bija pusmaratons. Tolaik domāju — o, tas gan būs grūti! Tomēr tādas sajūtas bija pirms astoņiem gadiem. Tad jau pakāpeniski, kilometru pēc kilometra, distanci palielināju, un ar gadiem nāca klāt arī izturība,» skaidro Vita.

Sagatavošanās darbi

Lai arī savu ēdienkarti Vita vērtē kā veselīgu un uzturvielām bagātu, viņa atzīst, ka mēdz arī našķēties ar saldumiem, turklāt īpaši garšo čipsi. Skrējienam nav gatavojusies pēc īpaši izstrādāta treniņu plāna, tomēr jāpiebilst, ka skrien katru dienu — gan darbdienās, gan brīvdienās. Šoreiz gatavojusies, dažas reizes garākās distances skrienot nakts stundās — pārbaudot, kā ir skriet tumsā, tikai ar lukturīti un somu. Šāda veida pasākumiem Vita gatavojas vairāk emocionāli, jo fiziski gandrīz vienmēr ir gatava mesties jaunā distancē.

Deviņas stundas un piecdesmit trīs minūtes

Skrējiensoļojumā Rīga – Valmiera piedalījusies galvenokārt tādēļ, ka bijusi vēlme sevi izaicināt un pārbaudīt. Tāpat aicinošs faktors bijusi labdarība, jo, piedaloties skrējienā, varēja ziedot meitenei no Jaunpiebalgas — Kristas veselības uzlabošanai. Kā skaidro pati skriešanas entuziaste, šis sporta veids viņai ir vairāk atpūta, nevis slodze. Piedaloties šādos pasākumos, ir iespēja pārliecināties par savu fizisko un emocionālo sagatavotību. «Piemēram, 75 kilometrus varu viegli noskriet, savukārt pēc tam iestājas tāds nogurums un hops! — kā siena priekšā, skriet kļūst ļoti grūti. Tad vienīgi atliek cīnīties — ar sevi, laikapstākļiem, nogurumu. Līdz ir noskrieti visi 107,» stāsta Vita.

100 un vairāk kilometru — ne pirmo reizi

Vita ir arī pērnā gada čempione Latvijas čempionātā 50 km un 100 km skrējienā, uzvarot sieviešu kategorijā 100 kilometru distancē. Tāpat Vita ir skrējusi 115 kilometrus Igaunijā, kas līdz šim ir visgarākā veiktā distance. Pieteikties Rīgas – Valmieras skrējiensoļojumam mudinājis viens no pasākuma organizatoriem, kurš Vitu pamanījis citās garajās distancēs un gluži kā zinādams uzaicinājis piedalīties šajā skrējiensoļojumā, lai pagājušajā gadā lietuvietes Viktorijas Tomasevicienes uzstādītais rekords sieviešu grupā tiktu labots.

VITA DEVJATŅIKOVA skrējiensoļojuma Rīga–Valmiera finišā. Jāņa Līgata foto