Skola man atdeva mācīšanās prieku
Pašlaik es kalpoju par mācītāju Valkas novadā, Kārķu un Ērģemes draudzēs. Taču līdz tam ir noiets garš ceļa gabals. Varētu teikt, ka tas ir bijis sagatavošanās ceļš manai kalpošanai. Esmu dzimis un audzis Cēsu pusē. Jaunība pagājusi ļoti dēkaini. Esmu piedzīvojis gan prieka dienas, gan tumšos brīžus. Jaunībā ne visai patika mācīties, vidusskolā nomācījos divus gadus un izstājos. Tad divus gadus dienēju armijā. 1986. gadā es satiku Mārīti, mēs apprecējāmies, un es pārcēlos uz dzīvi Kārķos. Iesākumā mums bija zemnieku saimniecība, vēlāk mēs izveidojām savu individuālo uzņēmumu.
1993. gadā aizsākās mūsu ticības ceļš. Līdz tam mēs neko par Dievu nezinājām. Viss iesākās kā jau parasti, — domājām tikai nokristīt savus bērnus. Bijām aizbraukuši uz 17 kilometrus attālo Ēveles baznīcu, jo Kārķos baznīcas nebija. Mācītājs sacīja, ka ķeksīšu laiks ir beidzies, ka pašiem būšot jāmācās. Tā aizsākās mūsu ticības ceļš nu jau vairāk nekā 20 gadu garumā. Man vienmēr ausīs skan mācītāja vārdi toreiz: «Ko jūs braucat uz Ēveli, — uzceliet paši sev baznīcu, tad nebūs jābrauc!» Tagad draudze svin savu 21. dzimšanas dienu, un arī baznīca stāv kalna galā — kā lieciniece Dieva darbam cilvēku vidū. Šobrīd es rakstu darbu par Kārķu baznīcas un draudzes vēsturi.
KALPOJOT. Ģirts Kalniņš amata tērpā. Foto no personiskā arhīva
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv
Atceros Tevi savādāku,lai veicas