Sirdscilvēks, kas palīdz grūtībās nonākušajiem
ŽENIJA NARŅICKA par sevi stāsta:
«Esmu latgaliete, kas dzīvo šeit, Mazsalacā, jau 35 gadus. Esmu dzimusi Kārsavā, bet no trīs gadu vecuma līdz pat vidusskolas beigšanai dzīvoju Baltinavā.
Man ir divi dēli, no viņiem ir septiņi mazbērni un jau divi mazmazbērni. Mans sapnis bija dziedāšana, un mācījos arī mūzikas skolā. Gribēju pat Rēzeknē mācīties mūzikas skolā, ļoti patika. Ģimenē augu viena, tēvs tika cietumā. Pēckara periodā cietumā varēja tikt pat par vienu kartupeļu spainīti. Viņam iedeva 10 gadus. Mēs dzīvojām ar mammu divatā, man nav ne māsu, ne brāļu. Mamma man teica, ka dziedāšana nav amats, dziedi, ja gribi, bet amatu vajag! Tā aizgāju uz Rīgas pārtikas rūpniecības un tehnoloģijas tehnikumu, zivju produktu tehnoloģiju mācījos. Es izvēlējos mācīties Mērsragā četrus gadus.»
Kā līdz Mazsalacai nokļuvusi?
«Es uz Mazsalacu atnācu, negribētos teikt, ka gluži ar koferi, bet gandrīz. Toreiz dēlam Igoram bija 10 gadi, vīra man nebija. Ar pirmo vīru izšķīrāmies – nesatikām. Otrais vīrs bija traktorists, ar viņu sapazinos tad, kad aizbraucu pie mammas, viņai bija otrais insults. 1970. gadā no Mērsraga uz Nagļiem aizbraucu mammas dēļ, bet 1971. gadā viņa aizgāja. Un paliku es, 24 gadus jauna... Mammas vairs nebija, es drusku veikalā pastrādāju, bet tur bija galīgi lauki, un man kaut kā tur nepatika. Tāpat nostrādāju kādus septiņus gadus. Tēvs bija jau no cietuma iznācis, un viņš dzīvoja Valmieras pusē – Bukā. Ar viņu sarakstījos kādu laiku, viņš dzīvoja viens, un ar laiku atbraucu uz šejieni ar visu vīru un dēlu.
ŽENIJA pie savas izlolotās rozes. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv