Savu nākotni saredzu laukos

Ārpus saimniecības Laura piedāvā arī braucienus zirga pajūgā, piemēram, kāzās, ģimenes svinībās un citos pasākumos. Lauras mīlestība pret dabu un dzīvniekiem ir apbrīnojama, bet sirdij vistuvākie esot zirgi. «Agrāk zirgs man bija tāds tāls un neaizsniedzams dzīvnieks. Pirms pieciem gadiem sāku darboties Rūjienas pusē zirgu stallī. Par strādāšanu man bija iespēja apgūt jāšanu ar zirgu un piedalīties treniņos. Tur arī iepazinos ar zirgu vārdā Aksels. Man viņš šķita tik īpašs, turklāt jutu, ka viņam ir satraukta dvēsele. Pēc dažām nedēļām man pateica, ka Akselu pārdos. Tas bija tāds trieciens, ka izplūdu asarās. Ar draugu Kristapu pārrunājām — ja nu mēs viņu varētu ņemt pie sevis. Pēc ilgāka pārdomu laika tā arī notika, un pirms diviem gadiem maijā Aksels ieradās mūsu mājās. Protams, bija bažas, kā viņš uztvers visu jauno, bet pagāja nedēļa un, kaut arī Aksels ir aktīvs sporta zirgs, viņš labi aprada ar jaunajiem apstākļiem un kļuva mierīgs un drošs. Zirg- kopībā stingri jāievēro dažādi noteikumi,  nepareiza rīcība var sabojāt gan zirga veselību, gan raksturu,» uzsver Laura.Jau tā paša gada rudenī Laurai piedāvāts ponijs. Abi ar Kristapu domājuši, kur viņi liks poniju, tomēr arī par mazā zirdziņa māju kļuvuši Kurģi. Vēl pēc kāda laika pie Lauras un Kristapa nonākusi vezumnieka ķēve Zuze, kas šajā vasarā kopā ar saimnieci vizināja lielus un mazus Naukšēnu novada svētku apmeklētājus. Zuzi jaunie saimnieki iegādājušies jau ar praktisku nodomu, lai viņa būtu palīgs lauku darbos un mierīgs jājamzirgs tūristiem. «Sākumā, aplūkojot dzīvnieku fotogrāfijās, nevar just emocijas, bet tad, kad jau tiekamies, uzreiz var saprast, vai tas ir mans dzīvnieks. Zuze uzreiz nāca mums pretim. Dzīvnieks ir jāsajūt. Uzskatu, ka dzīvniekus izprotu daudz labāk nekā cilvēkus. Tāpat nevar iet pie dzīvniekiem ar dusmām, to viņi ļoti labi sajūt. Ja izrādīsi rūpes, mīļumu, paglāstīsi, dzīvnieks arī pret cilvēku izturēsies citādi. Manā izpratnē suns nemaz nav dzīvnieks, viņš ir kaut kas vairāk. Nesaprotu tos suņu saimniekus, kuri spēj savus mīluļus pamest likteņa varā. Piesienot suni pie koka un pametot, viņi tur atstāj daļu no sevis,» uzskata jauniete.  Laura uz lauku tūrismu neskatās kā uz biznesa iespēju. Tā viņai vispirms ir sirdslieta, peļņa nav svarīga. Viņai svarīgākais, lai kādam būtu prieks par to, ko viņa dara. «Ir tik jauki, ka uz Kurģiem atbrauc ģimene ar bērniem. Mazie pirmoreiz mūžā ierauga zirgu. Tas prieks un sajūsma, kas redzama viņu acīs, ir vienkārši vārdiem neizsakāma. Bērni vecākiem parasti prasa, lai viņus vēl kādreiz atved pie dzīvniekiem,» iespaidos dalās Laura.