Saulainajā Ziemeļkiprā iegūtais — labas domas un ierosmes

Cik lielas ir rūpes par bērniem šajā valstī, sapratām jau «Turkish Airlines» lidmašīnā, kad pilots pasažierus uzrunāja: «Cienījamās dāmas, kungi un bērni!» Vēlāk viesojoties skolās, bija vērojama bērnu un pieaugušo savstarpēja sirsnība un saprašanās. Skolēni te ir pašpietiekami un pašpaļāvīgi šo vārdu pozitīvā nozīmē.

Jau mazajā Erkanas lidostā satiekoties ar jauko pavadoni, Ziemeļkipras skolotāju arodbiedrības (KTOS) ārējo sakaru koordinatori Gizemu un mūsu šarmanto šoferīti, bija sajūta, ka viņi ir mūsu seni draugi.

Ceļā uz Kireniju vērojam kalna nogāzē izveidoto, izgaismoto Ziemeļkipras karoga atveidu, kas pretendē uz vislielāko karoga atveidojumu pasaulē. Patiešām iespaidīgi.

Vakarā Vidusjūras viļņu šalku iemidzinātas, rītā mostamies rosīgai dienai Nikosijā, kur viesojamies Cagalyan pamatskolā, kurā mācās pārsvarā imigrantu no Turcijas bērni. Skola izjūt grūtības ar līdzekļu piesaisti no valsts, arī vecāku iesaistīšanās skolas dzīvē rada problēmas, tomēr tiek rasti radoši risinājumi.

Ziemeļkipras Skolotāju arodbiedrības birojs atrodas blakus minētajai skolai. Iepazīstamies ar KTOS ģenerālsekretāru Sener Elcil, kurš kopā ar Gizemu pastāsta par šīs arodbiedrības pirmsākumiem, attīstību un pašreizējo darbību. Atziņas un ieteikumi LIZDA pārskatā.

Skolotāju darba diena ir jau beigusies, apkārtējo skolu skolotāji pulcējas birojā, daži spēlē galda spēles. Izrādās, ka darba diena skolās sākas agri: pl. 7.40. Dienā ir trīs nodarbības, katra 80 min. Tikai pirmdienās ir vēl pēcpusdienas nodarbība, kas beidzas pl. 16.15. Skolēni pusdieno mājās, jo skolās ēdināšana netiek organizēta.

VIDŪ

Mācību gads Ziemeļkipras skolēniem sākas septembra vidū, skolotājiem — nedēļu agrāk. Savukārt mācības skolēniem beidzas jūnija pirmajā nedēļā, skolotāji pabeidz darbu jūnija vidū.

Skolās ir patīkami vērot, ka ir samērā daudz gados jaunu skolotāju. Pēc KTOS datiem, vidējais skolotāju vecums ir 35 līdz 40 gadi. Mūsuprāt, tas ir sakārtotās pensiju sistēmas un konkurētspējīgās atalgojuma sistēmas dēļ. Ziemeļkiprā skolotāji dodas pensijā 60 gadu vecumā.

Vēsturiskajā Famagustas pilsētā apmeklējam Sht.Zeki Salih pamatskolu un Polatpasa pamatskolu. Skolām raksturīgi, ka ir plašs pagalms, apkārt izvietotas klašu telpas ar ieeju tieši no pagalma. Klasēs daudz interesantu uzskates līdzekļu un atgādņu, it sevišķi Sht.Zeki Salih pamatskolā, kur par reizrēķinu, alfabētu un angļu valodas vārdiņiem atgādina uzraksti uz kāpnēm. Direktora kabinetā ieraugām ko negaidītu — Rīgas Radio rūpnīcā ražoto «Rigondu», kas esot mantojumā no kādreiz skolas ēkā izvietotās angļu armijas vienības. Starpbrīdī mūs ielenc skolēni ar blociņiem un pildspalvām rokās. Nākas kaut ko uzrakstīt vai uzzīmēt sveicienu no Latvijas. Kopīgā mielastā ar skolas skolotājiem nogaršojam dažādus tradicionālos gardumus. Kolēģi ir draudzīgi, atvērti. Komunicēt vēlas arī tie, kuru angļu valodas zināšanas nav tik labas. Tas patiešām priecē.

Polatpasas pamatskolas direktors, īsts mūzikas, vēstures un kultūras eksperts, dāvā katrai delegācijas dalībniecei Lefkaras tradicionālo rokdarbu — izšuvumu un pastāsta, ka jau 15. gs. Leonardo da Vinči šajā tehnikā darināto izšuvumu no Kipras aizvedis uz Itāliju, lai tas rotātu Milānas Doma katedrāli. Kipras sievietes šo prasmi nodod no paaudzes paaudzē. Esam izbrīnītas par Kiprai un Latvijai tradicionālo rakstu zīmju līdzību, par ko direktoram atkal ir savs stāsts.

Polatpasas pamatskolā mācās gandrīz 600 skolēnu, arī vairāki Famagustas Vidusjūras Austrumu universitātes mācībspēku bērni.

Nākamajā dienā kontrasts — Ziyamet pamatskola Galateias (Galatya) apgabalā, kurā mācās 200 skolēni no apkārtējiem astoņiem ciemiem. Kādreiz apkārtnē skolu bijis vairāk, bet, lai pamatskola pastāvētu, tajā jābūt vismaz 10 klasēm, kurās ir ne vairāk kā 20 skolēnu. Latvijai pazīstama situācija. Skolā ir pirmsskolas grupiņa, kuru iespējams apmeklēt, sākot no 4 — 5 gadiem. Līdz tam iespējams apmeklēt tikai privātos bērnudārzus. Enerģiskā direktore, kura septembrī arodbiedrību apmaiņas programmas ietvaros ir apmeklējusi Latviju, stāsta, ka kandidēt uz direktora amatu var tikai ar 10 gadu pedagoģisko stāžu un ir jākārto eksāmens. Lai kļūtu par mācību pārzini, nepieciešams 7 gadu stāžs pedagoģiskajā darbā. Skolas darba pārbaudes notiek vidēji piecas reizes gadā, galveno uzmanību pievēršot jauno skolotāju darbam. Direktore uzskata, ka pārbaudes darbu un eksāmenu pamatskolām ir pārāk daudz.

Ziyamet pamatskolā vērojam pedagoga, jauna vīrieša, darbu ar piecgadīgiem bērniem. Iedvesmojoši. Bet mūzikas stundā izjusti tiek izpildīta mums veltīta dziesma.

Apmeklējam arī speciālo izglītības iestādi bērniem ar dažāda veida attīstības traucējumiem. Nodarbības notiek divas reizes nedēļā. Bērnus atved un aizved speciāls transports. Ēkas kosmētisko remontu, attīstību veicinošas spēles un palīglīdzekļus sponsorē kāda kundze no Lielbritānijas.

Uzzinājām, kā pedagogi sadarbojas ar pašvaldībām, iesaistās to projektos, tādējādi parādot savu pilsonisko aktivitāti un ieinteresētību unikālā vēsturiskā mantojuma saglabāšanā, vietējās kultūras attīstībā un dabas vides saglabāšanā. Attiecīgi šīs vērtības, konkrēti realizējot starptautisku projektu «Chittaslow» Galateia apgabalā, tiek ieaudzinātas kipriešu jaunajai paaudzei. Vecākās paaudzes iedzīvotāji vietējo skolu skolēniem māca rokdarbus, galdniecības, ēdienu gatavošanas prasmes. Viens no projekta mērķiem ir atdzīvināt pamatīgās, lēnās vietējo ēdienu gatavošanas tradīcijas, pretstatot tās mūsdienās tik populārajai ātrajai ēdināšanai. Projekta ideja audzēt, gatavot un ēst vietējo pārtiku tiek realizēta, pie skolām ierīkojot dārziņus, kuriem sēklas piegādā no projekta ietvaros izveidotās «sēklu bankas», kurai savukārt tās piegādā vietējie iedzīvotāji, kas sēklas gadu no gada ievāc. Tātad tiek veidots paradums ievākt pašu audzētas, pašapputes sēklas, dalīties ar tām, lai neļautu hibrīdo šķirņu sēklu ražotājiem pārņemt kontroli pār sēklām un tātad arī pār uzturu, kas nozīmē arī kontroli pār cilvēkiem. Apgabala mērs apgalvoja: savas pārtikas ražošana ir stiprākais ierocis, kāds vien valstij var būt, un dāvāja mums vietējo iedzīvotāju savāktās pētersīļu, tomātu, koriandra un cūku pupu sēklas.

Vēsturiskā Dialoga un Izpētes asociācijas apmeklējums radīja izpratni, kā kopš asociācijas dibināšanas 2002. gadā abu salas daļu — Kipras Republikas (grieķu) un Ziemeļkipras (turku) — pedagogiem tiek radīta iespēja vienoties, kā mācīt salas vēsturi tā, lai tā kļūtu par izglītošanos mieram starp abām salas daļām. Tiek veidoti mācību materiāli un veikts metodiskais darbs. Asociācijas telpās tradicionāli norit arī dienvidu un ziemeļu skolotāju arodbiedrību tikšanās.

Kā zināms, pēc kara 1974. gadā Kipras grieķi dzīvo dienvidu daļā, bet turki — ziemeļu daļā. Asociācija atrodas tā sauktajā «zaļajā» jeb buferzonā, kas ir ANO pārraudzīta un kontrolēta, tāpēc robežpunktā bija jāuzrāda pases un teritorijā jāuzmanās ar fotografēšanu.

Mums tika dota iespēja apmeklēt Nikosijas vecpilsētu, kur, klejojot pa šaurajām ieliņām, klausījāmies dziedošā balsī izsaukto aicinājumu uz lūgšanu; Salamis seno pilsētu, kas dibināta 11. gs. pirms mūsu ēras, un Kirenijas cietoksni un muzeju. Visur, kur devāmies, priecājāmies par krāšņajiem augiem, sevišķi bugenvilejām. Neskatoties uz diezgan sarežģīto ūdens apgādi, tās ziedēja vienreizēji. Lai gan programma bija ļoti piesātināta, izdevās pāris stundas papriecāties par Vidusjūras silto ūdeni un lielajiem viļņiem. Sirsnīgas sarunas risinājās pusdienu un vakariņu laikā kopā ar Ziemeļkipras kolēģiem.

Sirsnīgi pateicamies visiem mūsu LIZDA birojā, īpaši Nataļjai Grjazevai un Ilzei Priževoitei par iespēju bagātināties saulainajā Ziemeļkiprā.