Runā kapteinis Ērglis

Daudz dažādu viedokļu lasījām par Virslīgas paplašināšanas tēmu. Daži bija sašutuši, ka Valmierai tiek izrādīta šāda pretimnākšana, citi atkal priecājās par tieši šādu turnīra paplašināšanu. Kā to uztvēri tu?

Ja skatās no sportiskā viedokļa, droši vien tas nebija pareizi: visiem noteikumi jāievēro vienādi – ja esi pēdējais, tad tu krīti lejā uz 1. līgu, bet, ja skatās no turnīra attīstības viedokļa, tad Valmiera Virslīgai bija vajadzīga, tomēr nevienas komandas no Vidzemes mums vairāk nav.

Daudziem joprojām nav ticības, ka tādas komandas kā Valmiera spēs noturēties virs ūdens, ka nepazudīs, kā citas to darījušas iepriekšējos gados.

Mēs jau zinām, ka, lai cik grūti ietu sezona, mēs to nospēlēsim līdz galam, jo neesam nekāds ātrais projekts. Bet tie, kas ir pie valsts futbola grožiem ar zināmu pieredzi šajā jomā, protams, nedaudz baidās, un tas ir tikai normāli. Tie, kas mūs nepazīst, tie arī šaubās.

Esat jau sākuši sagatavošanos nākamajai sezonai.

Jā. Uzsākām 2. decembrī ar krosiņu, pēc kā sekoja peldēšana baseinā. Pirmajā nedēļā treniņi bija cauru dienu. Pagājušonedēļ (intervija notika 18. decembrī – aut.) visās dienās, vakar bija pirmā brīvdiena. Kamēr nav trenera, treniņus mums pārsvarā vada Uldis (komandas boss Uldis Pūcītis – aut.). Vingrošanu mums pasniedz Ivo Lakučs. Vingrinājumi ir diezgan grūti, jūtam, ka sāk pamosties pavisam citi muskuļi. Vēl mums ir arī TRX nodarbības divreiz nedēļā.

Uz Kipru nebrauksiet?

Nezinu, nekas nav teikts. Visticamāk jau tepat mums būs Kipra uz baltajām smiltīm (smejas). Cik sapratu, līdz ar janvāri sāksim pievērsties arī futbolam tepat Vidzemes Olimpiskā centra futbola stadionā.

Izklausās pēc visnotaļ nebijuša pirmssezonas gatavošanās cikla, nevar pat salīdzināt ar to, kāds izvērtās pirms gada.

Jā, tur sanāca pilnīgs rasols – puse komandas spēlēja telpu futbolā, tikai februārī uzzinājām, ka spēlēsim Virslīgā, arī laikapstākļi ieviesa savas korekcijas, nācās slidināties pa aizsalušo laukumu. Bija tā, kā bija. Gatavojāmies jau nopietni.

Tai pašā laikā citas Virslīgas komandas jau divus mēnešus iepriekš kopa savu formu siltajās zemēs.

Njā, diametrāli pilnīgi pretējos apstākļos.

Pirmajā Virslīgas spēlē pret Ventspili gan nemaz to diametrālo atšķirību starp abām komandām laukumā manīt nevarēja.

Pirmās desmit minūtes spēlē gan mums likās, ka esam apmaldījušies. Pēc tam, jau ieejot spēles tempā, lēnām sākām aprast ar notiekošo, nomierinājāmies, un viss aizgāja. Varēja arī just, ka esam par maz laika bijuši kopā. Ventspils šajā spēlē, līdzīgi kā otrajā liepājnieki, mūs apspēlēja uz ātrumu, tieši šajā ziņā daudz kur iekritām – malējie uzbrucēji šajās divās spēlēs izrīkojās ar mums, kā gribēja.

Sezonas laikā bija 24 zaudējumi, bet tikai par dažiem var teikt, ka pretinieki uzvarēja mūs pārliecinoši. Arī viņu treneri pēc katras šādas spēles uzslavēja valmieriešus par pašatdevi un pretsparu. Vai šiem labajiem vārdiem bija pamats?

Domāju, ka neviena no komandām pret mums negatavojās ar domu – šos lauciniekus mēs noteikti vinnēsim. Noteikti tā nebija. Domāju, ka kaut kādu cieņu no pārējām komandām ieguvām. Atceros pirmo mājas spēli pret RFS jā, viņiem bija teritoriālais pārsvars, ar to arī rēķinājāmies, bet viņi nekādi nespēja gūt vārtus, varēja just viņu satraukumu – jau savā starpā apmainījās vārdiem, arī viņu treneris Dambrausks no malas sāka ārdīties. Nepaveicās – puslaika beigās ielaidām vārtus no centra. Pēc mirkļa puslaika pārtraukumā ģērbtuvēs caur sienām varējām dzirdēt, kā šis lietuviešu treneris slāna savus čaļus, mēs pat nevarējām dzirdēt, ko saka mūsu treneri.  Tad atgriezāmies laukumā, un notika tas, kas šosezon mūs vairākas reizes iegāza, – pirmās minūtes, visi nedaudz atslābuši, un bam – tikām sodīti, un tā vairākas reizes no vietas. It kā visi noskaņojāmies – mēs varam, veči, turamies, viss tūlīt būs – sakoncentrējamies, un gan jau aizies. Pagāja laiks, kad sapratām, ka te vairs nav 1. līga, kur varēja uz mirkli atslābt. Tādos brīžos ne īsti nolaižas rokas, bet ir sāpīgi. Ja spēli no spēles tas atkārtojas, tad tas ļoti iedragā komandas morāli. Sezonas sākumā šī bija mūsu liela problēma.

Vēl bija iezīme, kad sāka kaut kas izdoties, tā sekoja tūlītējs sabrukums. Tā bija arī pirmajā spēlē pret Mettu Rīgā, kad netika nosargāta uzvara, ielaižot vārtus trīs minūtes pirms spēles beigām. Līdzīgi bija ar spēli Jelgavā (2:3).

Pirmkārt tas bija mūsu pieredzes trūkums, arī nesakoncentrēšanās. Tam apakšā arī spēka izsīkums spēļu galotnēs. Šie faktori arī mūs iegāza šajās spēlēs.

Pēc šīs Mettas spēles sekoja vairāku zaudējumu sērija, kas beidzās ar visai negaidītu pavērsienu – treneru Gata Ērgļa un Normunda Zvejnieka atstādināšanu. Kā komanda uztvēra šo pavērsienu?

It kā jau sapratām, ka tā ir Virslīga – tobrīd daudzām komandām mainījās treneri. Daudzi noteikti to uztvēra kā daļu no procesa. Man pašam personīgi tas bija nepatīkami, nodomāju – nu tā taču nevar būt. Likās netaisnīgi. Nācās aprast ar šo situāciju.

Ļoti drīz pie komandas stūres ķērās jaunais treneris – ukrainis Nikolajs Trubačovs. Cik ātri pieradāt pie viņa, viņš pie jums?

Atnāca viņš skaļi, ar visādiem solījumiem, kuri ar laiku kaut kur pazuda. Reizēm pirmsspēles treniņā bijām ieplānojuši vienu taktiku, vienas kombinācijas, bet, spēlei sākoties, to visu atcēlām un spēlējām vienkāršāk. Pirmo mēnesi vēl mēģinājām, bet pēc tam... Iespējams, tas notika tāpēc, ka daudzi iespēlētie spēlētāji izkrita no sastāva, tas pats Arčiks (Artūrs Pallo – aut.), Masamba Sambo. Tieši Masamba bija viens no tiem, kurš spēja ļoti labi ievadīt uzbrukumu, kas ir ļoti daudz – visām stiprajām komandām ir spēcīgi šie centrālie aizsargi, kas prot ar vienu piespēli nogriezt divas līnijas uzreiz, izveidojot bīstamu uzbrukumu.

Daudziem spēlētājiem šādi tika jauktas galvas – tikām mācījušies kombinācijas, bet izrādījās, ka tās nekur neder. Lielākie ieguvēji viņa vadībā, manuprāt, bija jaunieši, kuri gan tik un tā būtu progresējuši. Jāsaka, ka treniņu vingrinājumi viņam bija interesanti. Viņš arī ar savas pieredzes stāstiem palīdzēja daudzās situācijās. Bija ļoti cilvēcīgs. Viņa pieredze bija viņa bagātība. Viens no viņa lielākajiem trūkumiem bija valodas barjera saziņā ar leģionāriem. Treniņos bija uzdevumi, kuri mums pašiem vēl jāizprot – tie nebija paši vienkāršākie, tad paralēli tie vēl bija jātulko ārzemniekiem. Tas bija diezgan grūti. Reizēm viņš talkā ņēma arī google translate, dodot iztulkoto spēlētājiem izlasīt. Šajā ziņā viņš bija interesants treneris, vienmēr meklēja risinājumus.

Runājot par ārzemniekiem, pastāsti, ar ko beidzās tava leģionāra karjera Norvēģijas 3. līgā pirms trim gadiem.

Tā bija forša komanda (Floro SK – aut.), līdzīga Valmierai, daudzi vietējie spēlētāji no savas akadēmijas. Bija posms, kad treneris man teica, ka esmu par vāju, tīri fiziski, tad citus skāra traumas un mani atkal laida spēlēt – visu laiku uzvarējām, it kā viss bija kārtībā. Pēc sezonas treneris vēlējās lai es palieku, bija arī mums tikšanās, piedāvāja līgumu uz nākamo sezonu. Viņš teica – tagad būs atvaļinājums, padomā, vai vēlies pie mums spēlēt, mēs tevi vēlamies šeit redzēt. Pats labprāt gribēju palikt, bet vēl padomāju – varbūt man nāks vēl kādi labāki piedāvājumi, un tā arī es aizgaidījos. Manā vietā jau tika paņemti citi. Pats vainīgs – dzīves skola. Tagad esmu šeit.

Nupat Virslīgas kapteiņu balsojumā savu balsi par turnīra labāko spēlētāju atdevi Riga FC vārtsargam Robertam Ozolam, bet kas būtu tavs MVP tavā komandā?

Droši vien Alvis Jaunzems. Kaut gan sezonas sākums viņam nebija veiksmīgs, bet tāds jau nebija nevienam no mums. Ar laiku viņš manāmi pielika, nebaidījās apspēlēt, kas man ļoti patika. Viņa spēks ir ātrums, bet arī to ir jāmāk izmantot, tas viņam labi izdevās.

Kuru vēl no komandas biedriem vari uzslavēt, piemēram, par cītību treniņos?

Cītīgākais varētu būt Kristers Lūsiņš. Dažreiz viņš bija pat pārāk uzvilcies, pirms treniņš vēl bija sācies. Arī Artūrs Nazarovs būtu pieminams par savu attieksmi treniņos.

Ko vari teikt par komandas vārtsargiem?

Marks Bogdanovs bija viens no retajiem mūsu spēlētājiem ar Virslīgas pieredzi. Viņš labi lasīja spēli un zināja, kurā vietā viņam  jāatrodas. Elvis Arnavs atkal ir diezgan atlētisks, neskatoties uz lieko svaru. Viņš nebaidījās kļūdīties – ja kļūdījās, viņš uzreiz par to aizmirsa, tas viņa sniegumu neietekmēja. Visu sezonu viņu arī treniņos dauzīja, bezmaz vai pazemoja – krietnu devu dubļu šādi tika apēdis. Lielas uzslavas viņam par to.

Nez kā jums veiktos bez tāda cilvēka kā Gatis Kalniņš, kas visas sezonas gaitā turēja komandu ciešā dūrē.

Ja viņa nebūtu, būtu nenormāli grūti, domāju, rezultāti zaudētajās spēlēs būtu vēl lielāki. Viņa prombūtni, kad viņš nespēlēja traumas dēļ, īpaši jutām. Viņš arī ar tiesnešiem mācēja parunāties, pretinieki arī viņu respektēja.

Un viņa brālēns – Valdis Veinbergs. Atceros vasaras epizodi, kad, kamēr jūs sitāties elles karstumā Jelgavā, kopā ar Valdi piedalījāmies makšķerēšanas sacensībās Valmieras pievārtē, tad nemaz nenojautu, ka viņš sezonas beigās būs viens no atslēgas spēlētājiem, palīdzot izcīnīt šīs divas vienīgās uzvaras.

Valdis ir unikāls. Viņš vispār ir no citas planētas. Savā vecumā (36 gados – aut.) kā viņš tā var, tas ir neizskaidrojami. Divas nedēļas, pirms viņš sāka spēlēt, viņš bija tālu no labākās formas, bet šajā laikā ātri ieguva spēles formu. Vienmēr izpalīdzošs, treniņā vienmēr pirmais, ar visiem parunā, ģērbtuvēs vienmēr labākais čalis. Ja būtu spēlējis visu sezonu, tad viņš automātiski būtu mans MVP. Vēl viņš paspēj arī Pilsētas čempionātā basketbolu uzspēlēt.

Šobrīd, sanākot kopā, ir jau redzams, kas palicis ar komandu, kas metis mieru.

Pārsvarā visi tie paši. Pagaidām izskatās, ka nebūs dažu veco, kas jau sezonas laikā nogāja malā – Niks Savaļnieks, Artūrs Pallo. Arī Gatis un Marks. Pa ausu galam dzirdēju, ka Gatis vairāk tā kā sliecas uz nespēlēšanu – komandā gan viņš būs. Katrā ziņā decembrī viņi treniņos nav bijuši, tikai uz sapulci.

Zīmējot nākamo sezonu, izskatās, ka būs vēl interesantāks turnīrs.

Jāturpina trenēties un ticēt saviem spēkiem, tas rezultāts jau tad nekur neizpaliks. Šobrīd komandā visi ir pozitīvi noskaņoti, visiem labs garastāvoklis.

«Liesmas» pielikums «Ziemeļvidzemes līkločos» ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.