Puzles gabaliņi kaut kā veiksmīgi salikās

Bērnībā bijusi daudzšķautņaina

Daudzas šķautnes tajā ziņā, ka no ļoti aktīvas līdz pat ļoti klusai un nopietnai. Droši vien kaut kur tas talants slēpās, attiecībā uz muzikālajām un mākslinieciskajām lietām, ko vecāki pamanīja diezgan ātri, tāpēc arī deva man iespēju mācīties Valmieras Mūzikas skolā, kurā apguvu un pabeidzu klavieru klasi.

Dejoju sporta dejas, diemžēl tās bija jāpārtrauc diezgan mazā tīņu vecumā, tāpēc ka partneris nevarēja turpināt dejot, un tajā laikā bija diezgan liels puišu deficīts šajā jautājumā.  Tajā laikā aktīvi piedalījos viskautkur, kur bija iespēja piedalīties – gan dažādos talantu konkursos, gan koncertos. Bet tajā pašā laikā biju pietiekami nopietna, atbildīga maza meitene, kas daudz apgūst no apkārtējās pasaules. Varbūt dažās lietās biju bailīga, bet dzīve ir izaudzinājusi, ka tās bailes jāmet pie malas, jāprot ar sevi tikt galā un doties pretī pieņemtajam izaicinājumam to sasniegt. 

Mūzika šobrīd ir dzīvesveids

Tā ir bijusi visu laiku kopā ar mani, tāpēc ka ģimene pati par sevi ir bijusi muzikāla. Droši vien, ja mani vecāki nebūtu bijuši muzikāli, tad varbūt tā saikne ar mūziku izveidotos kādā citā vecumā, ja tas, protams, būtu manās interesēs. Šīs vokālās prasmes tika pamanītas un pilnveidotas arī skolas laikā, līdz ar to Valmieras 5. vidusskolā, kuru esmu pabeigusi, neizpalika gandrīz neviens pasākums, kurā nebūtu bijis jāuzstājas, tas bija tāds liels pagodinājums vienmēr aktīvi piedalīties skolas kultūras dzīvē.

Studiju laiks

Pēc vidusskolas beigšanas iestājos Rīgā Banku augstskolā, kuru pabeidzu un ieguvu profesionālo bakalaura grādu uzņēmējdarbības vadīšanā. Patiesībā tas diezgan sasaucas ar to muzikālo vidi. Ļoti daudz zināšanu, kuras ieguvu šajā augstskolā, noder manā ikdienas dzīvē. Šajā laikā manas muzikālās gaitas bija pieklusinātākas, tās noliku malā, jo biju ļoti atbildīga studente. Bija ļoti daudz laika jāvelta klātienes studijām. 

Pēc studijām atpakaļ pie mūzikas

Pēc studiju beigšanas atkal atsāku gribēt un vēlēties vairāk pievērsties mūzikas nozarei, paralēli ikdienas darbiem un pamatdarba vietai. Attiecīgi muzicēju uz nebēdu! Iepazinos ar jauniem, dažādiem Latvijā pazīstamiem mūziķiem.

Pievienošanās grupai COLT

2018. gada vasarā saņēmu šo piedāvājumu izpalīdzēt viņiem un tā paša gada rudenī jau absolūti piekritu izteiktam, varētu teikt, ne uzaicinājumam, bet izaicinājumam startēt jau šīs grupas pamatsastāvā. Kopš tā laika esmu, varētu teikt, sasniegusi, jo piepildīts – tas nozīmē, ka tu esi piepildījis un tas ir beidzies, bet sasniegt nozīmē, ka tu tur esi nokļuvis un turpini attīstīties, darboties. Tā nav noslēdzošā fāze, kaut vai pašas grupas ietvaros, jo mēs nemitīgi turpinām augt, attīstīties, domāt par kaut ko jaunu, kaut ko sasniegt, arī ierakstīt un vēl viskautkur parādīties tajā roka mūzikas lauciņā, uz ko esmu sevi varbūt tendējusi, varbūt sajutusi, ka tieši šis stils ir vairāk domāts man. Tā nu tās puzles gabaliņi kaut kā veiksmīgi salikās, ka tas lielais, nemitīgais darbs, kas ir ieguldīts tieši muzikālajā jomā, mani noveda tur, kur es īsti gribēju nokļūt. 

Puišu kolektīvā ir foršāk Grupā COLT kopā esam pieci dalībnieki, no tiem četri instrumentālisti un es kā soliste. Protams, ka puišu kolektīvā ir foršāk, jo tur, kur vairāk ir meitenes, tur jau ir citas intereses. Man kaut kā tā vienmēr ir pagadījies, ka visi tie sastāvi, kuros parasti esmu, tur esmu tā viena meitene, bet man ir arī foršas bekvokāla meitenes, kuras no savas puses paķeru līdzi. Tagad jau vairākus gadus ir situācija, ka kolektīvā ir puiši un tad ir tā viena meitene. Neteikšu, ka slikti, bet gan ļoti interesanti, man patīk. Visi pret mani labi izturas, vēl vairāk mani sargā. Man liekas – tas iekšējais mikroklimats līdz ar manu ienākšanu grupā, negribētu lielīt, ka ir uzlabojies, bet teikšu, ka kļuvis tāds mājīgāks. Visi jūtas atbildīgi cits par citu, un tas jau kolektīvam liek kopīgi domāt vienā virzienā un attiecīgi arī izaugt. 

Nonākt līdz tam, ka roks ir Elīnas mūzikas stils

Esot citos mūzikas stilos, īsti nesajuties tur piederīgs vai arī saproti, ka tevi aicina dziedāt duetos, tāpēc ka  cilvēki  vēlas kaut ko mazliet aktīvāku. Tas jau norāda, ka tas nebūs kaut kas ļoti lēns un balādisks, bet būs jau ar lielāku spēku tajā visā. Arvien vairāk un vairāk apzinoties, ka rokmūzika ir tā, kas mani vilina un varbūt arī labāk piestāv manam balss tembram. Tad attiecīgi viss sastājās pareizajās vietās. Protams, gaumes ir dažādas, kāds varbūt teiks, ka tas ir galīgi garām vai varbūt vajadzēja tomēr palikt tur, bet cits atkal saka, ka ir forši, kolosāli. Pielāgoties visiem nekad nav iespējams. Ir jājūtas ērti tajā, ko tu dari, – ja jūties ērti un turklāt ir tā atbalsta grupa, kāpēc to nedarīt, neattīstīties tālāk?

Šobrīd grupa COLT  sociāli distancējas Gan kopumā no sabiedrības, gan viens no otra, un ir ļoti apzinīga. Nemitīgi uzturam kontaktus – cits ar citu sazvanāmies, sarakstāmies. Arī apvaicājamies, kā katram ir ar veselību, kā katrs jūtas. Tas patiesībā ir svarīgi, jo grupa ir kā vēl viena ģimene. Mums ir ļoti daudz iestrāžu, kas jau paveiktas līdz šai valsts ārkārtējai situācijai. Atliek tikai katram darīt savus darbus savā pusē, jo ir iestrādes gan jaunajam videoklipam, gan dziesmām, ir jau nolikti datumi studijas ierakstam, kas varbūt nedaudz šobrīd aizkavējas šīs situācijas dēļ.

Hobiji, vaļasprieki

Viens no hobijiem ir braukšana ar motociklu, kas šobrīd gaida garāžā un saka – pagaidi, pagaidi, tomēr vēl tā zeme nav iesilusi, kaut arī redzu, ka moto kolēģi jau nav nocietušies un sezonu ir atklājuši. Tomēr šķiet, ka man ir mazliet par vēsu, jo saudzēju sevi, man tas jādara, nedrīkstu to vēju noķert par daudz. Kad kļūs nedaudz siltāks, tad varēšu ievērot sociālo distancēšanos un attiecīgi arī pabraukāties ar motociklu.

Protams, ir tādi hobiji, kurus šobrīd nevaru realizēt. Man ļoti patīk zirgi un jāšanas prasmes apgūšana Valmiermuižas jātnieku skolā, kur šobrīd klātienes nodarbības nenotiek valsts situācijas dēļ. Tāpat šobrīd netiek realizēti treniņi iekštelpās, bet ir daudz aktivitāšu, kuras var realizēt ārpus telpām. Man patīk nūjot, lai cik tas amizanti izklausītos, jo nūjošana ir ļoti ergonomisks sporta veids, kas nenodara traumas ķermenim un vienlaikus palīdz ventilēt plaušas un uzturēt sevi tonusā. Tās ir tādas hobija aktivitātes. 

Ir jau arī aktivitātes, kuras var veikt ne gluži ar fizisku kustību, bet ar radošo izdomu, kas ir kaut kāda jaunrade, kā dzejas rakstīšana, jaunu dziesmu sacerēšana varbūt praktiskie rokdarbi, kartīšu izgatavošana vai mākslas darba veidošana, zīmējot vai darbojoties ar nagliņām un diedziņiem. Kā tas izskatās, varam redzēt foto­grāfijā –  dēlītī pēc noteikta pašas izgatavota trafareta tiek iesista attēla kontūra, kontūrā noteiktā augstumā tiek sasistas nagliņas, pēc tam tās tiek satītas ar diegu noteiktās krāsās, veidojot attēlu. Pēc tam nagliņa tiek krāsota un apstrādāta ar fluorescējošu krāsu, lai uzlādēta tumsā spīdētu. Man patīk knibināties ar maziem priekšmetiem, saveidot kopā  kādā konkrētā, radošā izpausmē, tā top kādi mākslas darbi, kas parasti ir kā dāvanas. Tāpat daru ar kartītēm. Runājot par dzejoļiem, man nav slinkums tos meklēt, bet gribas atrast ko tādu, ko tik ātri nav iespējams atrast. Tad man ir vieglāk radoši izpausties un sacerēt pašai, tādā veidā dodot personisku pienesumu dāvanai. 

Vidusskolas sapnis – motocikla vadītāja apliecība

Toreiz kopā ar savu labāko draudzeni, kura joprojām ir mana labākā draudzene, vienojāmies, ka kopīgi realizēsim vidusskolas sapni tad, kad pēc vidusskolas beigšanas būsim nostabilizējušās, kļuvušas patiesi pieaugušas un finansiāli patstāvīgas. Šo sapni mēs kopā īstenojām 2016. gadā – ieguvām motocikla vadītāja apliecības.

Ko nevar noķert automašīnā, to noķer ar motociklu 

Tad, kad cilvēks apzinās, ka viņam ir ko zaudēt, viņš kļūst prātīgāks, varbūt mierīgāks. Man nav domas traukties ātri, lai izaicinātu sevi, vai spēšu uz tā motocikla noturēties un viss būs labi, man drīzāk tas ir  tāds relaksējošs veids. Braucot un dzirdot šo skaņu, skatīties apkārt, braucot ātri, taču neko neredzu, man tas ir vairāk gaisa, vēja un smaržu sajušanai. Tāpēc man svarīgāk ir doties izbraucienā kopā ar tādu kompāniju, kas bauda šo braucienu, nevis ka mēs cits citu ķeram uz ceļa vai cenšamies kaut ko pierādīt. Pienāk tāds apziņas vecums, kad tu saproti, ka tā pierādīšana tieši šajā jomā nedod nekādu pienesumu. Līdz ar to drīzāk paša fakta baudīšana ir tas lielākais pienesums, kad tu to dari saprātīgi. Tu sasniedz kādu skaistu vietu un par to zini vairāk, nevis – jā, es tur biju, kaut pabraucu tai garām. Tāds ir mans stāsts, kāpēc man joprojām ir un būs motocikls. 

Izaicinājumi, kuros Elīna piedalījusies

Katru gadu ļaujos vizuālām pārvērtībām, jo frizieris Ilmārs Eglītis piedalās starptautiskajā Goldwell frizūrkonkursā, kļūstu par viņa modeli. Viņš ļoti bieži ir šī konkursa nacionālais uzvarētājs, tāpēc nu jau gandrīz ik gadu dodamies pārstāvēt Latviju šajā starptautiskajā frizieru konkursā.

Pirmo reizi ierunāju balsi multfilmā, martā bija jāiznāk pirm­izrādei multfilmai Troļļi 2, kurā ierunāju karalienes Bārbas balsi.

Šī gada sākumā bija ekstrēmālākais izaicinājums un viens no īpašajiem piedzīvojumiem. Izbraucu četriniekā (divi, kuri visu zina, un divi – mēs parastie cilvēki) ar bobsleja kamanām pa Siguldas Bobsleja un kamaniņu trasi. Protams, brauciens bija lēnāks, nekā to piedzīvo īstie sportisti, bet man pietika arī ar to, lai es saprastu, ka viņi visi ir ķerti, jo to nevar darīt vienkāršs cilvēks, kurš nav apmācīts, nav trenējies. Tā ir ļoti liela slodze ķermenim – fiziska un psihoemocionāla. Tiku cauri šim braucienam, nezaudējot samaņu, jo ir gadījumi, kad tur cilvēki zaudē samaņu. Brauciens bija divas reizes, jo to filmējām grupas COLT jaunajam videoklipam, kuru vēl montējam.

Sarunas nobeigumā Elīnas novēlējums: «Esiet sociāli atbildīgi! Pavadiet laiku kopā ar bērniem tik, cik ir iespējams, jo šobrīd bērniem ir ļoti sarežģīts laiks, it īpaši tiem mazākajiem, kas mācās skolās, tas viņiem ir kaut kas jauns. Centieties viņus neatstāt vienus, lai viņiem nav tā sajūta, ka viss ir beidzies, es īsti nevienam neinteresēju, skola slēgta, draugi nav pieejami, vecāki ir darbā. Turēt skaidru prātu!»

ELĪNA KRASTIŅA.  Oskara Ludviga foto