Politiskās spēles uz bērnu rēķina

Inga Akmentiņa-Smildziņa:

«Komisija neatbalstīja vairākas iepriekš plānotās izmaiņas Vispārējās izglītības likumā, kas paredzēja jaunā satura ieviešanu no pirmsskolas līdz vidusskolai, un tas izsaucis plašu sabiedrības rezonansi. Neviens nav tik drosmīgs, lai pateiktu, ka izglītībā pārmaiņas vispār nav nepieciešamas. Taču drosmīgo, kas gatavi tās aizgrūst četru piecu gadu tālā atvilktnē, ir papilnam.

Parēķinot sanāk, ka pēc minētā gadu skaita divi no maniem trim bērniem jau būs absolvējuši pamatskolu, pārmaiņas nepiedzīvojot. Turklāt — kurš teica, ka pēc šīs komisijas vietā stāsies gudrāka un kompetentāka? Kāpēc iespringt tagad, ja pastāv iespēja turpināt dirnēt vēl kādu brīdi? Cilvēks savā būtībā ir slinks — nesen sarunā man teica bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs. Atskatoties uz to «sviestu», ko pagājušajā nedēļā piedzīvoju, apmeklējot Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdes, kas lēma par pārmaiņām, es varētu runāt un deputātu brigādei pie sirdsapziņas apelēt ar J. Alunāna vārdiem: «Nevis slinkojot un pūstot/ Tautu labā godā ceļ; /Tik pie prāta gaismas kļūstot,/ Tauta zied un tauta zeļ.»

Spēcīgi argumenti, izskatās, šai konkrētajai komisijai — vai vismaz daļai no tās — nav nepieciešami, lai lemtu par labu vienām vai otrām likuma pārmaiņām. «Esmu izaudzinājusi četrus bērnus…», «Vairākas mammas man teica…», «Jau n-tos gadus strādāju skolā un redzu…» — šie ir tikai daži komisijā izskanējušie argumenti, kas tika izteikti pilnā nopietnībā.

Jo īpaši ar savu argumentēšanas prasmi izcēlās opozīcija. Es saprotu, ka demagoģijai noder dažādi instrumenti, taču, klausoties šajā klaunādē, man vairākkārt nācās nosarkt to profesoru un docentu vietā, kas bija sēdē klātesoši klausītāju statusā. Tiesa, sēžu laikā izskanēja arī vairākas labas domas, tomēr tās vispārējā haosā izkūpēja gaisā.

Piemēram, LU Dabaszinātņu un matemātikas izglītības centra vadītāja Dace Namsone uzsvēra, ka darbs, kas ieguldīts jaunā satura izstrādē, ir apjomīgs un, jā, viņi — profesionāļu komanda — nav gudrojuši divriteni no jauna, taču vadījušies pēc zinātniskiem pētījumiem izglītības jomā, sekojuši tam, kur zinātniskā doma virzās visā pasaulē, pielāgojot to Latvijas situācijai. Viņa akcentēja, ka izglītības saturs ir jāvērtē profesionāļu komandai, un ironizēja: pašiem veidot saturu — tas ir kā pašiem labot savus zobus. Pie mums to grib darīt parlaments. Labot jums zobus, izvērtēt izglītības saturu — viņi, šķiet, domā, ka pieprot visu. Inga Vanaga, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītāja, daudziem jau paguvusi ielikt mutē vārdus — pirms lemjam, iedodiet izvērtēšanai, kāds ir jūsu piedāvātais standarts! Kam iedot? Šai komisijai? (..)

(Viedokļa turpinājumā autore detalizēti minējusi katra deputāta sulīgos citātus, raksturojot Saeimas komisijas darbu. «Liesma» viedokli publicē saīsināti - red.)

Ērtāk, vieglāk un lētāk dzīvot tā kā līdz šim ir visiem — deputātiem, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrībai, pašiem pedagogiem, Latvijas Pašvaldību savienībai un daudziem citiem. Kur šeit visam pa vidu ir bērns?

Pārmaiņas vienmēr ir nedaudz biedējošas. Taču priekšlikums par reformām izglītībā nav nācis kā sniegs uz galvas. Pilnveidoto mācību saturu, ko apzīmē arī ar «Skola2030», ir plānots ieviest piecu gadu laikā. Darbs tika uzsākts jau 2016. gadā, un pie tā ir strādājusi lielisku profesionāļu komanda. Jā, ir daudz jautājumu par ieviešanas kārtību, daudzi pedagogi ir saķēruši galvu, jo, jā, priekšā nopietna darba cēliens. Taču tas ir jāsāk šodien, jo diemžēl Latvijas skola nav piemērota mūsdienu bērniem. Tāpēc gribas pieprasīt un uzstāt, lai Izglītības likumā jau šī Saeima apstiprina un dod zaļo gaismu jaunam izglītības standartam.

Saprotu, ka pastāv politiskās spēles un katrs uz savu pusi velk to deķi, kas vairāk noderēs priekšvēlēšanu laikā. Tomēr esmu satriekta, ka tas notiek uz bērnu rēķina. Un vēl baisāk — spēles spēlē tik ļoti nekompetenti cilvēki.»