Politiskās atbildības uzņemšanās

Sperot šo soli, JV nav atkāpusies no principa, ka mēģinājumi izveidot valdību vispirms jāuztic vēlētāju lielāko atbalstu guvušajām partijām. Jaunās Konservatīvās partijas (JKP) un KPV LV premjera amata kandidātiem tas nav izdevies, bet Attīstībai/Par un Nacionālā apvienība no saviem mēģinājumiem ir atteikušās. Faktiski no šīs iespējas ir atteikusies arī esošā premjerministra Māra Kučinska pārstāvētā Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), pieļaujot jaunas valdības izveidi nepolitiska kandidāta vadībā. Rezultātā šobrīd ir izveidojusies situācija, kad vienīgais spēks, kam vēl atlikušas iespējas izveidot politiski atbildīgu nākamo valdību, ir JV, un, ja konsultācijas vainagosies ar panākumiem, tiks sāktas jau sarunas tieši par jaunās valdības izveidi.

JV arī neuzskata, ka Latvijā būtu iestājusies politiskā krīze un ka iespējas izveidot politiski atbildīgu valdību būtu izsmeltas. Sabiedrība vienkārši ir pieradusi pie tā, ka, sākot ar 2002. gadu, Saeimā pārstāvētās politiskās partijas tradicionāli ir spējušas vienoties par nākamo premjerministru un valdības sastāvu vēl pirms jaunievēlēto Saeimu pirmās kopā sanākšanas, un valsts prezidentam ir atlicis vienīgi apstiprināt partiju virzīto kandidātu. Tieši tāpat arī abu pēdējo desmitgažu politisko krīžu gadījumos jau iepriekš ir bijuši zināmi kā nākamā premjera vārds, tā nākamo valdību veidojošās politiskās partijas. Šoreiz situācija savukārt ir tuvāka pagājušā gadsimta 90. gadu otrajai pusei, kad jaunu valdību izveide prasīja ievērojami vairāk laika un kompromisu.

Sākot konsultācijas, JV cer, ka jaunas valdības izveidei Krišjāņa Kariņa vadībā piekritīs visas piecas pārējās latviskās partijas, atsakoties no savstarpēji novilktajām tā dēvētajām sarkanajām līnijām. No sešām partijām sastāvoša valdošā koalīcija, mūsuprāt, ir nepieciešama tādēļ, ka nevienas partijas pārstāvniecība Saeimā nav liela, kas gadījumā, ja koalīcijā ietilpst tikai piecas partijas, katrai no tām dod iespējas apturēt jebkuru iniciatīvu. Tas savukārt nevairo politisko stabilitāti un rada problēmas iespējamās jaunās valdības darbībā, tostarp draudot novest to strupceļā.

Gadījumā, ja konsultācijas noslēgsies veiksmīgi, tiks panākta vienošanās un Valsts prezidents oficiāli aicinās Krišjāni Kariņu veidot jauno valdību, JV savukārt aicinās partijas izstrādāt kopīgu, no 10 – 15 punktiem sastāvošu deklarāciju ar darāmo darbu sarakstu, zem kuras tiks aicināti parakstīties visi nākamajā koalīcijā ietilpstošo partiju parlamentārieši. Šāds solis tika sperts arī ekonomiskās krīzes laikā, kad valdības veidošanu uzņēmās ekspremjers Valdis Dombrovskis, un mēs uzskatām, ka Saeimas deputātu personiska atbildība padarīs jaunās valdības darbu efektīvāku un prognozējamāku.

Vienlaikus jāatzīst, ka šobrīd mēs nevaram pateikt, vai izdosies šos plānus īstenot. Priekšvēlēšanu periodā it īpaši tā dēvētie jaunie politiskie spēki ir ļāvušies pārāk lielām emocijām un savilkuši pārāk daudz sarkano līniju, kuru neitralizēšana solās būt ļoti grūts uzdevums. Tajā pašā laikā ar pilnu atbildību varu apliecināt, ka JV ir gatava darīt visu, kas ir tās spēkos, lai pārvarētu šīs pretrunas un izveidotu stabilu, ilgtermiņā strādāt spējīgu un politiski atbildīgu Latvijas valdību. Ļoti ceru, ka to pašu vēlas arī pārējās latviskās partijas.