Pilnveidojot profesionālās iemaņas
Valmieras novada fonda brīvprātīgā SENICA RAYMUNDO ir 23 gadus jauna filipīniete, kura Latvijā ieradusies no Ungārijas. Šeit viņa ir kopš janvāra un jau iejutusies jaunajā vidē. Senica stāsta:
Izglītība
Filipīnās es pabeidzu bakalaura programmu, kas saistīta ar žurnālistiku, bet neesmu strādājusi šajā sfērā. 2019. gadā no Filipīnām es pārvācos dzīvot uz Ungāriju, lai studētu maģistra programmā «Kultūras antropoloģija». Un tad sākās pandēmija. Kopā es tur nostudēju trīs semestrus – vienu semestri studēju klātienē, pārējos divus attālināti. Es nepabeidzu maģistra studijas un paņēmu pauzi no mācībām, lai strādātu brīvprātīgo darbu. Šobrīd, strādājot Valmieras novada fondā un uzņemot foto fonda rīkotajos pasākumos un arī filmējot, ir sajūta, ka uzlaboju prasmes, kas man var noderēt nākotnē profesionālajā jomā.
Brīvprātīgais darbs
Es jau iepriekš esmu veikusi brīvprātīgo darbu, tikai neilgu laika posmu – divus mēnešus biju Indonēzijā. Es tur mācīju angļu valodu. Tā bija mana pirmā ceļošanas pieredze vienai pašai, un tur arī tas viss sākās. Tas bija 2017. gads, pirms es pabeidzu savu bakalaura grādu. Es vasarā devos brīvprātīgajā darbā. Tagad Latvijā ir mana pirmā ilgtermiņa brīvprātīgā darba pieredze. Šeit bija jābūt pārliecinātai par to, ko vēlos, jo tas ir vesels gads kā brīvprātīgajai. Jā, var izvēlēties arī īsāku termiņu, kuru būt brīvprātīgajam, bet, pirmkārt, tā man ir atpūta no skolas. Otrkārt, gada laikā var uzkrāt pietiekami daudz pieredzes, lai pēc tam varētu startēt darba tirgū. Man bija izglītība, bet līdz šim nebija iemaņu, jo, kad pabeidzu bakalaura grādu, es strādāju mārketinga nozarē. Šī pieredze Latvijā mani sagatavos darba tirgum mediju nozarē.
Ceļš uz Latviju
No sākuma es vēlējos doties tur, kur ir silts – uz Spāniju vai Itāliju, piemēram. Tomēr pamanīju arī Latviju kā iespēju, jo šeit ir ļoti daudz aktīvu nevalstisko organizāciju. Uzrakstīju pieteikumu, un atbilde bija ļoti ātra – neilgu laiku pēc tam man uzrakstīja e-pastu, jau drīz veica arī interviju. Pat pandēmijas laikā šeit bija cilvēki, kas spēja noreaģēt ātri. Viss notika bez jebkādas aizķeršanās, un tā arī nonācu Latvijā.
Es šeit nonācu janvāra sākumā, kad ārā bija ziema – tas nebija mans pirmais sniegs, ko ieraudzīju ārā, bet pirmo reizi ieraudzīju tik biezu sniega segu. Bija tik daudz sniega! Man tiešām patika. Dzīvojot Ungārijā gandrīz divus gadus, es neredzēju tik izteiktu atšķirību starp gadalaikiem. Ungārijā ziemas laikā bija maksimums -2 grādi, šeit es pieredzēju pat -21. Es nebiju gatava tādai ziemai – man bija zābaki, kuri šeit uz ietvēm slīdēja un nepasargāja no aukstuma. Latvijā var pamanīt katru no gadalaikiem – ja ir ziema, tad ir auksts un daudz sniega, pavasarī viss sāk mosties un ziedēt. Un es biju pārsteigta par to, cik karsta vasara šeit var būt – nebiju gaidījusi, ka šeit būs virs 30 grādiem.
Esmu noslēgusi līgumu uz gadu, un jau ir pagājis pusgads, kopš šeit darbojos. Pandēmija ir ietekmējusi manu pieredzi kā brīvprātīgajai, jo man pamatā ir jāuzņem foto un video pasākumos. Tā kā visu gada sākumu bija strikti ierobežojumi, pasākumi nenotika klātienē. Daži pasākumi notika Zoom aplikācijā, es biju atbildīga par to, lai notiek pasākuma ieraksts, tiek uzņemti dažādi ekrānuzņēmumi. Pēc tam šie ekrānuzņēmumi ir jāpadara pievilcīgi cilvēkiem, lai viņiem būtu interesanti apskatīt foto sociālajos medijos. Šobrīd, kad ir mazāk ierobežojumu, ir arī pasākumi klātienē, kurus es tieku fotografēt.
SENIKA atzīst, ka darbu fondā ir ietekmējusi pandēmija. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv