Piedzīvojumi, pārdzīvojumi, labestība manā mūžā. I

 

Iepazīsimies! Esmu dzimis Kārsavā 1926. gada 5. aprīlī, tajos laikos samērā labi situētā ģimenē, jo tēvs bija skolotājs, māte mājsaimniece. Brālis 1944. gadā apbedīts Brāļu kapos Rīgā. No 1805. gada manā dzimtas kokā esmu ceturtajā paaudzē. Šajā laikā dzimtas kokā bijuši trīs katoļu mācītāji, pieci skolotāji, bankas direktors, viesnīcas un restorāna īpašnieks, ārste, aviācijas inženieris- konstruktors. Manai vecmāmiņai bijuši 16 bērni. Ģimene bija reliģioza, mātes brālēns bija mācītājs, un katru svētdienu gājām uz baznīcu. Tā kā māte algotu darbu nestrādāja, viņai pietika laika noņemties ar mani un brāli. Mēs tikām kārtīgi audzināti. Atmiņā saglabājies, kā viņa ik rītu, pavadīdama uz skolu, no kumodes izņēma izgludinātu, rūpīgi salocītu, iesmaržinātu mutautiņu, izpurināja to un pasniedza dienas lietošanai, piekodinādama, lai mēs to citu cilvēku klātbūtnē neplivinot kā karogu. Ģimenē es biju mīlēts un aprūpēts, mani auklēja arī Latgales skaistā daba, es biju tās ezeru apmazgāts, pakalnu un birztalu augšup celts. Varbūt tāpēc, ka esmu dzimis tuvu pirmajam aprīlim, mani allaž kutinājis smieklu velniņš, vienmēr gribējies kādu joku pastrādāt, lai pašam un citiem izraisītu prieka brīdi. BĒRNĪBĀ. Anatolijs (no labās) ar māti Broņislavu un brāli Vladislavu. Foto no personiskā arhīva