Pašiem jāpieskata savas bagātības

Vimbu Ventā daudz

Gunti var saukt par makšķerēšanas lielmeistaru, jo savas karjeras laikā viņš izcīnījis dažādas godalgas pasaules mēroga sacensībās. Pirmo zivi izvilcis piecu gadu vecumā un kopš tā laika kaislīgi aizrāvies kā ar sportu. Vairāk nekā pusgadsimta laikā ar makšķeri rokās mūspuses ūdeņos pieredzēts daudz. “Venta ir viena no skaistākajām un bagātākajām upēm,” atzīst makšķernieks. “Mums ir lieli vimbu krājumi. Turklāt tās zivis, kas nāk no atklātās jūras, ir daudz brangākas nekā vimbas, kas iepeld Lielupē, Daugavā vai Salacā no līča. Ap 30–35 cm vimbas, kas mums ir mazākās, tur skaitās lielākās. Tas pats attiecināms uz citām sugām, laikam jūrā labāka barība. Nēģi, asari, zandarti diezgan brangi pa Ventu nāk augšā. Arī laši un taimiņi, kaut gan skaita ziņā to ir mazāk. Vimbu mums ir tik daudz, ka vajadzētu palielināt limitu. Nereti desmit lielas zivis var noķert piecpadsmit minūtēs, bet, ja esi nopircis dārgo makšķerēšanas atļauju licencētajās vietās, tad mājās iet tik ātri negribas.”

Minēto sugu populācijas izmaiņas vienā un tajā pašā ūdenstilpē G. Kārkliņš skaidro ar nārstošanas atšķirībām. Vimbas nārsto pavasarī, kad pēc ziemas ir pietiekami augsts ūdens līmenis, īpaši, ja bijis sniegs un ledus, kas kaut nedaudz izmēzis aizaugumu un gultni. Savukārt lašveidīgie nāk rudeņos, kad upē pēc sausām vasarām starp zaļajām saliņām ir vājas tērcītes, caur kurām ar laivu dažviet neizbraukt, piemērotu nārstošanas vietu maz. Turklāt ne visi Ventā ielaistie lašu un taimiņu mazuļi izdzīvo, liela daļa arī neatnāk atpakaļ, jo tiek izķerti jūrā, kur likums atļauj zvejot.

“Līdzšinējā tīrīšana, kurā ieguldīta ļoti liela nauda, lašu nārsta vietas diemžēl nav būtiski atjaunojusi,” uzskata kuldīdznieks. Aizaug arī citas upes, tā ir liela problēma visā Latvijā, daudzviet ūdens līmenis vairs nav tik augsts kā kādreiz. Tas ietekmējis zivju sugu izmaiņas gan negatīvi, gan pozitīvi, jo dažās upēs parādījušās zivis, kādu agrāk tur nebija, jo bija pārāk dziļš. Vimbai arī aizaugums tik būtiski netraucē, jo ir lielāka barības bāze.”

Vislielākās rūpes par lašveidīgajiem

“Visi vēlamies, lai būtu zivju daudzveidība Latvijā, taču katrs pēc saviem kritērijiem nosaka vērtīgāko sugu. Mums svarīgākās ir tās, kuru aizsardzība, pēc BIOR zinātnieku pētījumiem, noteikta likumdošanā,” savukārt atzīst Valsts vides dienesta Dienvidrietumu reģionālās pārvaldes zvejas kontroles daļas galvenais inspektors Jānis Sprugevics.

Bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, zivju resursu izmantošanu nosaka Eiropas starptautiskie tiesību akti un Latvijas likumvide, tostarp viens no galvenajiem ir Zvejniecības likums, pēc kura izstrādāti “Makšķerēšanas, vēžošanas un zemūdens medību noteikumi”, lai īpaši saudzētu tieši mūsu ūdeņu bagātības. Šie MK 2015. gada noteikumi paredz lieguma periodus atsevišķām sugām, lomā paturamo zivju skaitu un izmēru. Tādējādi valsts likumā noteikusi, kuras sugas ir vērtīgākās.

“Lielākās rūpes joprojām ir par lašveidīgajām zivīm,” norāda J. Sprugevics. “Jau gadu gadiem tiek strādāts pie aizsardzības no dažādiem aspektiem: pastiprināta uzraudzība, stingrāki zvejas ierobežojumi, kā arī lielos apjomos valsts programmā notiek mākslīgā resursu atjaunošana. Taču lašu un taimiņu kļūst arvien mazāk, kā to rāda BIOR pētījumi. Arī mēs redzam, ka maluzvejnieku tīklos šo zivju nav daudz.”

Godīgie – noķer un atlaiž

Toties par vimbām varot nesatraukties – Kurzemes upēs to skaits varbūt pat pieaudzis. Tāpat daudz ir makšķernieku iecienīto līdaku, zandartu, līņu, kurām tāpat likumā noteikts loma limits. Likumdošana regulē arī to, ka makšķernieks (izņemot rūpniecisko zveju) nav ieinteresēts normas pārkāpt, jo noķertās zivis drīkst izmantot tikai pašpatēriņam, pat ne nodot kaimiņam apmaiņā pret kādu citu produktu. “Nav jau noslēpums, ka vēl joprojām notiek gan svaigo zivju, gan kūpinājumu nelegāla tirdzniecība,” piebilst vides inspektors. “Runājot par godīgajiem makšķerniekiem, arvien izplatītāka kļūst filozofija ķer un atlaid. Vīri staigā gar upi, spiningo, izvelk zivi, papriecājas un laiž atpakaļ ūdenī.”

J. Sprugevics par inspektoru strādā 21 gadu un šajā periodā pieredzējis būtiskas pārmaiņas vides aizsardzībā: “To laiku, kad sāku uzraudzīt, kas notiek upēs, var pielīdzināt Mežonīgajiem rietumiem. Tagad maluzvejniecība ir samazinājusies, bet ne izskausta. Joprojām gadās pieķert kādu ar līdaku lieguma laikā vai pārāk daudz vimbām lomā. Tādus ieradumus izskaust var laikam tikai ar paaudžu maiņu, izglītošanos. Uzlabojumi tomēr ir: kādreiz zivju saudzēšanas laikā puse pilsētas pie upes dienām un naktīm dzīvojās, caur krūmiem bija takas izmīdītas no vienas vietas. Tagad lieguma laikā kādu reti gadās sastapt, lai gan makšķernieku Latvijā nav palicis mazāk. Pēc Zemkopības ministrijas datiem – ap 100 000. Kādreiz Ventas rumbā aktīvajā sezonā izņēmām 30–60 un vēl vairāk zvejas rīkus, tagad tikai divus trīs. Tas ir gan likumdošanas, gan uzraudzības tehnoloģiju attīstības rezultāts. Un jāatzīst, ka sabiedrības attieksme pret dabas vērtībām ir būtiski uzlabojusies.”

UZZIŅAI

Viens makšķernieks drīkst lomā atstāt:

* pa vienam lasim un taimiņam (kas noķerti Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes ūdeņos vai speciālās vietās Daugavā), kā arī pa vienai alatai un strauta forelei;

* pa trim ālantiem, salatēm, samiem, sīgām un zušiem;

* pa piecām akmeņplekstēm, līdakām, līņiem, sapaliem, vēdzelēm, vimbām un zandartiem;

* 10 mencu:

* 20 repšu;

* 5 kg asaru, kas noķerti iekšējos ūdeņos, 10 kg – jūrā vai līcī;

* 10 kg reņģu, salaku un plekstu – no katras sugas;

* citu sugu zivis – bez ierobežojuma.

Foto: Valsts vides dienesta Dienvidrietumu reģionālās pārvaldes zvejas kontroles daļas galvenais inspektors Jānis Sprugevics jau vairāk nekā 20 gadu veic savus pienākumus un pieredzējis būtiskas pārmaiņas vides aizsardzībā.

Materiāli tapuši ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu. Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds”.