Paši kaut ko "dēlī esam salaiduši"
Nu jau 25 gadi, kopš janvāris Latvijā ir īpašs mēnesis. Taisni neticas, ka jau tik ilgs laiks aiztecējis kopš tām mūsu valstij izšķirošajām dienām, kad Rīgā daudzviet bija saceltas barikādes, kad mūsu galvaspilsētas ielās automātu un ložmetēju izšautās lodes aiznesa vairākas dzīvības, nešķirojot Latvijas neatkarības aizstāvjus pēc tautības...
Arī pats toreiz klātienē Rīgā Dzirnavu ielas cietoksnī izbaudīju tās sajūtas, neziņu, jā, arī bailes. Nezinājām taču, kas notiks vadības solītajā stundā X, kad iespējamas interfrontes masu gājiena radītas provokācijas ar tām sekojošu PSRS militāristu iejaukšanos. Toreiz pārņēma milzu atvieglojuma sajūta, kad uzzinājām, ka tūkstošgalvaina satrakota interfrontistu pūļa vietā, kuram no Pārdaugavas vajadzēja pa Krišjāņa Barona ielu doties cauri Rīgas centram uz mītiņu ASK stadionā, provocējot barikāžu aizstāvjus uz konfliktiem tieši mūsu sargātajā Dzirnavu ielas objektā, reāli potenciālie provokāciju izraisītāji bija satilpuši vienā tramvajā un tā arī pa sliedēm uz Rubika rīkoto masoviku aizripojuši. Taču varēja būt arī citādi.Mans stāsts šoreiz par vienotību. Ne par šodienas pusbankrotējušās partijas nosaukumu, bet to vienotību, kas toreiz valdīja uz barikādēm dažādās valodās runājošu Latvijas brīvības un neatkarības aizstāvju vidū. Faktiski tur skanēja tikai divas — latviešu un krievu, un es nedomāju, ka tie krievvalodīgie, kuri toreiz bija kopā ar latviešiem uz barikādēm, uz mūsu valsts neatkarības altāra bija gatavi ziedot sevi kaut nedaudz mazāk.