Pasaku varoņi rotā apģērbu

Projekts atspoguļo bērna pasaules redzējumu. Savu dzīvi Aleksandrs ir aizvadījis bērnunamā, kur viņa talantu pamanījusi Karīna Pētersone, kura, gatavojoties SOS bērnu ciematu konferencei, savu uzstāšanos vēlējās papildināt ar to bērnu zīmējumiem, kas mīt aprūpes namos. Tā viņa sastapās ar talantīgo zēnu.

«Katram no šiem zīmējumiem tiek sarakstīta pasaka, kas ir Aleksandra un mans kopdarbs. Aleksandrs pastāsta, kas ir zīmējuma varonis, kāpēc viņš tāds ir un ko viņš dara. Tad es to visu ietinu pasakā, savijot ar Aleksandra esošo pasauli un viņa iespējām. Aleksandram iespēju ir daudz. Un, jo vairāk cilvēku tam ticēs, jo vieglāk viņam šīs iespējas nāks,» kādā intervijā dalījusies Karīna Pētersone.

Projekta «Aleksandra pasakas» galvenais mērķis ir parādīt zēna vērtības. Apģērba līnija veidota, lai tā būtu ērta un labi kalpotu nēsātājam. «Audumi tiek rūpīgi atlasīti un testēti, izmantojam kvalitatīvu sietspiedes druku un šujam tepat Latvijā. Es stingri pieturos pie principa, ka apģērba līnijai ir jābūt cienīgai nest Aleksandra vārdu,» saka projekta autore. Ienākumi tiek novirzīti zēna izglītībai.

Viens no projekta «Aleksandra pasakas» darbiem, kas publicēts sociālajā tīklā Facebook, ir

Pasaka par bēgšanu

Knariņam Rū bija nelāga sajūta. Nekur viņš nerada sev mieru. Draugi viņam prasīja: kas notiek? Kāpēc Tu esi tik izklaidīgs un domīgs? Rū nemācēja atbildēt.

Bija jau vakars, un knariņu pilsētas komandante nāca likt mazos draugus gulēt. Viņa bija lāga dāma, bet bija strikta noteikumu ievērotāja. Rū likās uz auss, bet nekādi nevarēja tikt prom no nelāgās sajūtas.

Sapnī viņš redzēja savu draugu fazānu ganu. Fazānu gans dzīvoja tālajos laukos, un abi ar Rū reti satikās, bet, kad satikās — tie tik bija prieki. Sapnī fazānu gans sauca Rū palīgā. Rū pielēca gultā sēdus un steidzās modināt draugus. Viņš teica: «Mums ir jātiek uz tālajiem laukiem. Fazānu ganu vajag glābt. Man liekas, ka no vilkiem.» Draugi viņu mēģināja nomierināt: «Rū, nomierinies. Gan jau, ka viņam viss ir labi. Un mēs nevaram nekur doties. Komandante būs dusmīga.» Rū nelikās mierā — ar vai bez draugiem, viņš ies glābt fazānu ganu. Draugi nopūtās un posās līdzi.

Visi četri izlavījās no mājas. Pēkšņi viņi ieraudzīja komandantes ēnu. Draugi ielīda krūmu pudurā un centās neelpot. Ja viņus sadzirdēs un atradīs — tālāk viņi netiks. Komandante lēnām, ar tējas krūzi rokās, domīgi skatoties apkārt, pagāja viņiem garām, gandrīz uzkāpjot Rū uz kājas.

Kad komandante bija aizgājusi jau patālu, draugi metās skriet. Viņi ātri jo ātri izskrēja cauri pilsētai un devās tālo lauku virzienā. Kādu laiku ejot, viņi atjēdzās, ka nav paņēmuši neko dzeramu un ēdamu. Draugiem ļoti slāpa. Pēkšņi viņi pamanīja milzīgu, brūnu suni, kurš pļavas vidū lēni šūpojās šūpuļkrēslā un lasīja avīzi. Rū drosmīgi piegāja klāt un teica: «Labvakar.» Suns lēni pacēla acis no avīzes, caur pieri nopētīja draugus un atbildēja: «Labvakar.» Rū jautāja sunim: «Sakiet, lūdzu, man tāds jautājums — varbūt Jums atrastos glāze ūdens? Mēs esam izslāpuši!» Suns lēnām pastiepa roku uz naktsskapīša pusi, kurš stāvēja pie šūpuļkrēsla, un paņēma krūku ar ūdeni. Viņš salēja četras glāzes ūdens un lēnām iedeva draugiem. Draugi padzērās, sirsnīgi pateicās un jau taisījās doties prom. Suns vaicāja: «Uz kurieni jūs dodaties?» Rū atbildēja: «Uz tālajiem laukiem. Mans draugs fazānu gans ir briesmās. Man viņš ir jāglābj! No vilkiem!» Suns nolika avīzi un teica: «Sēdieties man mugurā. Es jūs aizvedīšu. Un bez tam — fazānu gans ir arī mans draugs! Glābsim kopā!», tad suns piebilda: «Mani sauc Naidžels — būsim draugi!»

Tā nu jau visi pieci steidzās uz tālajiem laukiem. Nonākuši galā, viņi izmisīgi sāka meklēt fazānu ganu. Izmeklējās visus stūrus, bet kā nevarēja atrast, tā nevarēja. Rū sēdēja galīgi saskumis, draugi un Naidžels viņu mierināja. Pēkšņi no klēts cits pēc cita sāka lidot ārā fazāni. Aiz tiem samiegojies nāca pats fazānu gans, kurš izskatījās ļoti pārsteigts, savā pagalmā ieraugot šo piecotni. Draugi savukārt pārsteigti skatījās uz fazānu ganu — viņi bija visus klēts stūrus izskatījuši, bet neredzēja tur viņu. Izrādās — viņš bija līdz degunam ieracies siena kaudzē un aizmidzis. Rū izstāstīja viņam par savu nelāgo priekšnojautu un sapni. Fazānu gans uzmanīgi noklausījās Rū teikto un pēkšņi iesita sev pa pieri, pielēca kājās un ātri aizskrēja. Pēc brīža viņš atgriezās ar zelta krāsas fazānu rokās un teica: «Rū! Ja nebūtu Tavas priekšnojautas un sapņa — zelta fazānu noķertu vilki! Es biju tā noguris, ka nesaskaitīju fazānus, un Zeltnesis bija palicis pļavā!»

Tad draugi visi kopā laimīgi devās gulēt. Rū laimīgs, jo ar fazānu ganu viss bija kārtībā, draugi laimīgi, jo Rū bija priecīgs, fazānu gans laimīgs, jo Zeltnesis bija sveiks un vesels, Naidžels bija laimīgs, jo garlaicīgās avīzes vietā dabūja piedzīvojumu pilnu vakaru.

UGUNĪGAIS ZIRGS. Tā pasaku vari meklēt projekta Facebook lapā. Andra Taskāna foto