Pareiza pieeja ir kā ieeja jebkur!
Kamēr valstī ir ārkārtējā situācija, arī pasākumi uz laiku tiek atcelti, tāpēc vēlējos noskaidrot, ko šobrīd dara pasākumu vadītāji. Sazinājos ar valmierieti, pasākumu vadītāju JĀNI ROZĪTI. Parunājām par viņa jaunajiem projektiem, par viņa vadīto šovu un par raidījumu Nobriedis Vakars, kas tagad arī ir uz pauzes.
«Šobrīd iet feini! Tāda radoša tā ikdiena ir. Es pats saku, ka šobrīd no profesionāla pasākumu vadītāja esmu kļuvis par profesionālu informācijas ievadītāju, apkopojot visu informāciju, uzņēmumus. Sanāk citādāka ikdiena un ļoti interesanta. Tas ir par to, cik ātri mēs spējam pielāgoties esošajiem apstākļiem. Ir vairākas iespējas, ko varam darīt – bēdāties par kaut kādiem notikumiem, piemēram, man vairs nav pasākumu, ko es tagad darīšu, bet otrs – pieņemt apstākļus un saprast, ko es varu darīt, turēt apzinātu prātu. Esam aizsākuši jaunu projektu – Pacel Latviju, ar to tagad darbojamies. Šī ideja jau bija pirms kāda laika. Virsdoma šim projektam ir mudināt apkārtējos latviešus pirkt vairāk vietējo produkciju, veicināt vietējo ekonomiku, preču apriti. Faktiski tas viss ļoti labi saslēdzās ar to, kas šobrīd valstī notiek. Mums bija tāda skaidra doma, ka būs kaut kāda ķibele – pusgadu vai gadu, varbūt ilgāk. Šajā laikā vēl jo vairāk ir svarīgi atbalstīt apkārtējos un mudināt pirkt vietējo produkciju. Bijām plānojuši vērienīgāku akciju, kurā mēnesi pastiprināti aicināt cilvēkus to darīt, bet uznāca šī lielā ķibele. Sapratām, ka nupat ir tas brīdis, kad mēs varam pacelt Latviju. Sapratām, ka daudzi grib piegādes uz mājām, jo tik bieži iet uz veikaliem vairs nevar. Tāpat ir daudzi, kuri grib piegādāt preces un produktus uz mājām.
Uztaisījām vēl vienu blakus projektiņu – Produktu Piegādes. Tā mēs cenšamies pacelt Latviju. Šajā platformā produktupiegades.lv apkopojām tos Latvijas uzņēmumus, kas piedāvā piegādes visā Latvijā. Esam tur izveidojuši arī tā, ka katrs var apskatīties sev interesējošu pilsētu, piemēram, Valmieru, un var redzēt, kurš tieši Valmierā piedāvā piegādes uz mājām. Šis ir blakusprojektiņš zem Pacel Latviju projekta. Tas viss mums sākās tā spontāni, nebijām nemaz domājuši ko tādu darīt. Redzējām, ka vajag kādu vienu vietu, jo tur baigais bardaks veidojās – vieni raksta to, otri šito, vieni piedāvā, citi meklē. Nebija īsti tādas vietas, kur to visu apkopot, mēs tādu mēģinājām uztaisīt. Skaidrs, ka cilvēki meklēs lētāku produkciju iespējamās krīzes dēļ, kas tagad sākusies un, iespējams, izvērtīsies daudz lielāka. Daudziem būs vienalga, vai tas ir vai nav vietējais produkts. Par to jādomā un jāmēģina, kā vietējos pacelt vairāk gaismā. Šīs platformas statistika šobrīd ir diezgan laba. Saprotam, ka tagad tajā informatīvajā laukā tas ir viens vilnis, kas noskrien – tie, kuri jau ir aplūkojuši šo platformu. Ir jādomā, kā atkal to visu celt un būt redzamiem. Vēlamies Facebook lietotnē pareklamēt, kas ir tie piegādātāji, lai tas vairāk iet tautiņās. Varbūt mēģināt arī piegādātājiem piedāvāt apvienotos mārketinga pakalpojumus vai kaut ko tamlīdzīgu. Vienam pašam zemniekam jau ir grūti to pacelt. Varētu mēģināt samesties kopā, uztaisīt lielāku mārketinga aktivitāti, lai ir kopējs labums visiem, jo kopā mēs varam vairāk, tāpēc aktīvi darbosimies.
Mums ir arī sava mārketinga aģentūra, palīdzam vispār zīmoliem attīstīties vai izveidot zīmolus. Principā es un mana draudzene esam tādi divi dzinēji, kuri to visu cenšas bīdīt uz priekšu. Man visu laiku nāk prātā kādas jocīgas idejas, un viņa tam visam piešķiļ dzirksteli. Tā mēs kopīgi darbojamies – gan mārketinga aģentūrā, gan šajos projektos.» Jautāju Jānim, kur palicis viņa izklaidējošais vakara šovs un televīzijas raidījums Nobriedis Vakars, kas tika filmēts koncertzālē Valmiera.
«Pagaidām uztaisījām pauzīti. Tagad domājam, ka tas ir ļoti labi, jo, ja būtu turpinājuši, tad būtu skumīgi daudzos veidos, būtu jāslauka skumjas. Vispār ar sākuma raidījumiem gribējām paskatīties, kas īsti notiek, protams, šķita, ka tas cilvēkiem patīk un viss ir kārtībā. Tika pārraidīts arī Latvijas Reģionu televīzijā ReTV, un arī tur visiem patika. Uztaisījām piecus raidījumus, sapratām, ka viss it kā ir baigi forši, bet mēs visu darījām tikai ar entuziasmu. Ļoti labi, ka bija atsaucīgi draugi un paziņas, kuriem teicām – paldies, grupa arī spēlēja par paldies. Taču mums kā organizatoriem bija neērti citu priekšā visu laiku darīt visu par paldies. Centāmies meklēt atbalstu, sponsorus. Uz to brīdi mums nesanāca, tad sapratām – kamēr nav atbalsta, nometīsim to mierā. Tas bija tāds projekts, kuram sanāca veltīt daudz laika, taču finanšu nebija. Gribējās veltīt laiku kam tādam, kam ir finansiālā puse. Mēs jau tomēr dzīvojam materiālajā pasaulē. Vajag to enerģijas atgriezenisko saiti arī tādā veidā. No valmieriešiem dzirdējām, ka pasākums bijis foršs, bijis kur aiziet nedēļas vidū, jo tas notika trešdienā. Tad tas Valmierā bija vienīgais pasākums nedēļas vidū, tāpat kā raidījums. Neizslēdzam iespēju, ka kādreiz šis projekts atkal varētu būt.»
Par Lieldienām Jānim ir savs viedoklis:
«Īstenībā esmu tāds baigi jocīgais cilvēks, teiksim, man nav sirdī šīs tradīcijas, kā Lieldienas vai Ziemassvētki, kaut kā šos svētkus neizjūtu kā savējos. Man sirdij tuvākas ir latviešu tradīcijas, kā Saulgriežu svinēšana, kuras varbūt līdz galam nepiekopju. Lieldienas par svinēšanu nenosauktu, jo mēs jau visu laiku cenšamies svinēt dzīvīti, lai tā ir skaista. Šos svētkus tā atsevišķi nesvinam, bet pašūpojos gan, iespējams, tāpēc, ka tad visi par to runā. Olas nekrāsojam, man liekas, ka vienīgās reizes, kad tās krāsoju, bija tad, kad par godu šiem svētkiem notika kāda televīzijas raidījuma filmēšana, tādā piespiedu kārtā tas sanāca. Vēl atceros, ka pirms dažiem gadiem kopā ar draugiem šajos svētkos sanācām kopā, un tad bija uzdevums katram nokrāsot vienu olu, bija olu ripināšana un stafetes. No vienas puses svētki jau ir forši, vajag kādā brīdī atšķaidīt un izpušķot to ikdienu.»
Jānis atceras bērnību un kādu joku no Lieldienām: «Draugs, kuram tēvs ir galdnieks, mūs piemānīja ar koka olu. Toreiz to viņam tēvs uzdāvināja. Svētkos notika olu kaujas, jau likās nereāli, ka viņš piecas reizes pēc kārtas vinnēja, radās aizdomas, ka kaut kas tur īsti tīrs nav. Bija situācija, kurā viņš pats sevi nodeva. Sākām strīdēties, viņš to olu pameta gaisā, nenoķēra, tā nokrita zemē, un tad sapratām, ka tur viss ir tieši tik tīrs, cik tev sencis ir galdnieks.
Man visā visumā liekas, ka tā uztvere par to, kā kaut ko vajadzētu darīt, ir darīt tā, kā pašiem patīk. Vienmēr ir svarīgi tas, kad noķert to sajūtu ar sirdi, kad sirds jūt – jā, tā es gribu darīt. Vienalga, vai tas ir Lieldienās krāsot olas vai attiecībā uz ko citu, ir ļoti svarīgi, ka tas ar sirdi sasaucas, tad, man liekas, var darīt viskautko.»
VADOT KĀDU PASĀKUMU. JĀNIS ROZĪTIS. Foto no Jāņa personiskā arhīva
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv