Par valsts parādu
Valsts parādi visnotaļ tiek vērtēti kā ļaunums un kā pierādījums sliktai budžeta disciplīnai vai — labākajā gadījumā — kā pieciešama nekārtība. Līdz ar to secinājums no abiem uzskatiem ir viens un tas pats: valdībai jāsamazina valsts parādi tā, lai budžeta izdevumi tiktu segti ar budžeta ienākumiem. Šo secinājumu sauc par zelta regulu valsts budžeta veidošanā.
Parasti valsts parādu salīdzina ar iekšzemes kopproduktu (IKP). Šis salīdzinājums var novest pie nepareiziem secinājumiem, jo tiek salīdzināts kāds pastāvīgs lielums ar kādu plūstošu lielumu. Tamdēļ šo abu lielumu salīdzinājums ir problemātisks.
Šādu salīdzinājumu izmanto tikai valsts parāda noteikšanai, bet ne uzņēmumu vai privātu saimniecību parādu raksturojumam. Neskatoties uz to, ka šī valsts parāda lieluma noteikšana no zinātniskā viedokļa ir apstrīdama, tas tiek lietots kā termometrs valsts finanšu veselības noteikšanai, ar īpašu skatienu uz to, ka valsts finanšu veselībai ir jābūt zem 60%, kā to nosaka Eirozonas stabilitātes un izaugsmes nosacījums.
Šis termometrs tad būtu pareizs instruments, ja valsts attīstību veicinātu valsts parāda ikgadēja samazināšanās. Tas noteikti tā nav. Valsts parāda iespējamais lielums būtu jānosaka, vadoties no valsts iespējām atmaksāt emitētās obligācijas.