Par sieviešu neordinēšanu mācītāja amatam
Kā ticīgs cilvēks es vienmēr lūdzu un lūgšu Dievu par Jāni Vanagu kā dzīvē daudz cietušu cilvēku, bet kā Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) vadītājs viņš man nav autoritāte, jo viņa dogmatiskais un autoritārais vadības stils man, kā arī daudziem luterticīgajiem un pat daļai garīdznieku nav pieņemams.
Ko līdz arhibīskapa tiešām sirsnīgie un izjustie sprediķi ekumeniskajos dievkalpojumos valsts svētkos, ja ar savu nostāju baznīcas jautājumos viņš panāk LELB atsvešināšanos no pasaules luterāņu kopienas.
Kopš J. Vanags kļuvis par LELB arhibīskapu, viņš mērķtiecīgi izveidojis sev paklausīgu mācītāju korpusu, tādējādi panākot izdevīgu sinodāļu balsojumu sev vēlamajos jautājumos.
Spilgts piemērs ir nule kā notikušās Sinodes pēc arhibīskapa J. Vanaga uzstājīgas ierosmes veiktās pārmaiņas baznīcas Satversmē, nostiprinot sieviešu kā mācītāju ordinēšanas aizliegumu, pretēji Pasaules luterāņu federācijas ieteikumam to nedarīt.
Šādas LELB vadības nostājas skaidrošanai kā vienīgais arguments tiek minēta atsauce uz apustuļa Pāvila vēstulēm, kaut gan Bībelē par sieviešu kā mācītāju neordinēšanu nav teikts ne vārda.
Tas izslēdz jebkādus LELB un Latvijas evaņģēliski luteriskās ārpus Latvijas baznīcas (LELBĀL) apvienošanās centienus, kā arī ved uz LELB pašizolēšanos no pārējās pasaules luterāņu sabiedrības un rada šķelšanos arī pašā Latvijas luterāņu baznīcā ar citādi domājošo draudžu izstāšanos no LELB vai pilnīgi pretēja viedokļa paušanu, kā tas notika ar Liepājas un Rīgas luterāņu draudzēm. Arī vissenākajā mūsu Rubenes draudzē notiek citādi domājošo aizplūšana, kā rezultātā pēdējā laikā dievkalpojumus apmeklē 10 — 12 ticīgie.
Tas viss notiek laikā, kad pat sevišķi konservatīvās Romas katoļu baznīcas pāvests nācis klajā ar ieteikumu apsvērt iespēju ordinēt sievietes par priesteriem (mācītājām).
Jā, baznīca radikalizējas tāpat kā visa sabiedrība kopumā, un nav nekāds brīnums, ka LELB netiek radīts iekšējās drošības dienests citādi domājošo apkarošanai.