Par izglītības attīstību
Manuprāt, cīņa, ja to tā var nosaukt, par tikai latviešu valodas atstāšanu mācību apritē vispārizglītojošās skolās ir beigusies sekmīgi. Ir pieņemti grozījumi Izglītības likumā, kas ļoti būtiski nostiprinās latviešu valodas lomu izglītībā un kas, manuprāt, ir tikai pašsaprotama un dabīga lieta nacionālā valstī. Mēs nodrošināsim to, ka vismaz vidusskolas beidzēji — absolūti visi neatkarīgi no ģimenē runātās valodas — brīvi pārvaldīs valsts valodu. Līdz ar to viņiem nebūs ne mazāko ierobežojumu ne darba tirgū, ne tālākā izglītības ieguvē. Patiesībā man šajā likuma grozījumu pieņemšanas procesā ir ārkārtīgi liels prieks par to, ka tā robežšķirtne, kā Saeimas deputāti balsoja, nebija pozīcija un opozīcija. Es teiktu, ka robežšķirtne bija: tie deputāti, kas domā par valsts attīstību, un tie, kam diemžēl ir citas intereses... Ar lielu balsu vairākumu visi nepieciešamie grozījumi Izglītības likumā tika pieņemti, un tagad vienkārši ir nopietni jāstrādā, lai tas būtu ne tikai ieraksts dokumentā, bet lai to iemiesotu dzīvē!
Ja runājam par to, kādās valodās pasniegt savas mācību programmas augstākās izglītības iestādēs, tad pašlaik lielā mērā normatīvi ir pašas augstskolas izvēle. Tās augstskolas, kas negrib iekapsulēties kaut kādā mazā lokālā nišā un, ja tā var teikt, konkurēt tikai pašas ar sevi, bet gan grib konkurēt pasaules mērogā, jau šobrīd mācību procesā ļoti plaši var izmantot Eiropas Savienības oficiālās valodas. Un augstskolas to arī dara. Bet ir nepieciešami daži pilnveidojumi, lai ne tikai uz papīra, bet arī realitātē mācību procesā varētu piesaistīt vadošus pasaules mācību spēkus, jo katra studiju programma un arī katra augstskola ir tik spēcīga, cik spēcīgs ir akadēmiskais personāls, kas tajā strādā. Mums ir jāiet divos virzienos — jāaudzina gan savi jaunie speciālisti, nākamie profesori un doktori, gan arī jāskatās uz pasauli, uz tiem zinātniskajiem kolektīviem, akadēmiskajiem kolektīviem, kas strādā tajos programmu virzienos, kuri mums ir svarīgi, jārod veids, kā tos piesaistīt un kā kopā integrēt vienā kopējā, spēcīgā zinātniskā kolektīvā mūsu universitātēs. Domāju, ka mēs esam uz pareiza ceļa!
Vidzemes Augstskola nav liela augstskola, bet, manuprāt, tā ir atradusi labu ceļu, kā strauji attīstīties. Ja mēs salīdzinām rezultātus pirms kādiem gadiem un tagad, tad mēs redzam diezgan stabilu izaugsmi. Laikam personības loma vēsturē ir nenovērtējama, un Gatis Krūmiņš, Vidzemes Augstskolas rektors, pirmkārt, ir vīrs īstajā vietā, un viņam ir redzējums par nākotni. Jā, varbūt tur ir jābūt vēsturniekam, lai varētu saprast arī nākotnes likumsakarības un perspektīvas, bet Vidzemes Augstskola attīstās gan lokāli, gatavojot speciālistus, kas ir nepieciešami Vidzemē, gan arī domājot, piemēram, par informācijas tehnoloģijām un stiprinot materiālo un zinātnisko bāzi šajā jomā. Līdz ar to tiek gādāts arī par tām specialitātēm, kas mūsu valstij kopumā vajadzīgas. Tā ka es redzu Vidzemes Augstskolai labu un spēcīgu nākotni!
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv