Par grāmatu lasīšanu

Tai grāmatā bija arī citas īsās pasakas, nezinu, kāpēc, bet viņa man lika lasīt tieši šo. Pati gan to neatceros, bet mamma stāstīja, ka kādu laiku esmu lasījusi stāstu par pūpēdi un piepi, līdz vienu reizi mamma sapratusi, ka es vairs nelasu, bet vienkārši pasaku nostāstu no galvas vārds vārdā, kā rakstīts. Kā viņa zināja, ka es nelasu? Esot vienkārši skatījusies sienā un «lasījusi». Tā arī bērnībā iemīlēju lasīšanu, tāpēc ka mamma mācījās no savas kļūdas un ļāva iepazīt daudzveidīgu lasīšanas saturu, jo mājās ir daudz pasaku grāmatu. 

Ja godīgi, es savus pusaudža gadus nespēju iedomāties bez grāmatas rokā. Tika izlasīta visa vietējās bibliotēkas bērnu un jauniešu nodaļa, un ķēros jau pie pieaugušo grāmatām. Grāmata ir pavisam cita pasaule – citreiz aizceļo uz laiku, kad bija pūķi un dinozauri, citreiz pie vikingiem vai pat uz nākotni. Katrai grāmatai ir savs stāsts, kas jāizbauda. Aizverot grāmatu, liekas, ka esmu zaudējusi labu draugu. Zinu, ka mūsdienās tas vairs nav populāri – lasīt grāmatas. Un es nedomāju, ka cilvēkam, kas patiešām nevēlas lasīt, var iemācīt mīlēt šo nodarbi. Protams, skola un vecāki var piespiest izlasīt kādu stāstu vai grāmatu, taču tur var rasties tikai riebums. Ir jāatrod savs žanrs, kurā lasīt, arī man ne visas grāmatas patīk. Ir reizēm situācija, kad tikai iesāc lasīt kādu grāmatu un nodomā, ka tev nemaz nepatīk to darīt. Iespējams, tas ir tāpēc, ka neesi atradis sev pareizo lasāmvielu. 

Man skolas laikos zināmie spurainie puiši, kurus toreiz ar mietu bija jādzen pie grāmatām, tagad labprātīgi lasa dažādas grāmatas. Es domāju, tāpēc, ka tas ir no paša brīvas gribas par lietām, kas interesē. Ir tāds teiciens – ar varu mīļš nekļūsi. Un domāju, ka tā arī ir. Tas gan nenozīmē, ka saku, ka nevajag lasīt «Sprīdīti» vai «Lāčplēsi», jo ne visiem interesē. Vajag un kā vēl vajag! Tas bagātina latviešu valodu un rāda, cik krāšņi varam izteikties savā dzimtajā valodā. Tomēr nedomāju, ka bērnam vajadzētu spiest lasīt. Es lasīju, ka vecāki ir tie, kas rāda priekšzīmi saviem bērniem. Ja no bērnības jau priekšā tiks lasītas pasakas un stāsti un vēlāk, kad mācīs pašu bērnu lasīt, es nedomāju, ka izaugs bērns, kas būs kategoriski pret to. Ja laiks, kad mācās lasīt, ir saistīts ar mīļām atmiņām, tas būs kā pamats, lai bērnam veidotu  patiku pret grāmatām. Zinu, ka man mamma vienmēr ir izteikusies atzinīgi par to, cik daudz grāmatu esmu izlasījusi, un tajā laikā man tiešām nebija mīļākas nodarbes, ko darīt. Tāpēc varu vēlēt vien vecākiem, lai viņi rada bērniem patiku pret lasīšanu, nevis riebumu.