Par deportācijām ir jāstāsta

Kā jūs kļuvāt par Gada cilvēku medicīnā?

Es kādreiz strādāju slimnīcā, un kolēģi mani izvirzīja šajā  nominācijā. Tagad esmu dažus gadus jau prom no darba slimnīcā. Tur nostrādāju kopumā tikai 58 gadus (smejas). Divdesmit piecus gadus nostrādāju Mazsalacā uz Neatliekamās pirmās palīdzības mašīnas, un tad atbrīvojās vieta rentgena kabinetā. Agrāk jau nebija ne magnētiskās rezonanses, nekā. Bija tikai rentgens pārsvarā. Apdomājusi piedāvājumu, izgāju kursus un strādāju tur. Tas gan skaitījās  veselībai kaitīgs darbs, varēju iet pensijā jau no 45 gadu vecuma. Vispār tam vecajam rentgena aparātam bija liels starojums, varēja jau just ietekmi uz veselību. Tomēr es turpināju strādāt, jo pati nospriedu, ka mans darbs ir nepieciešams Mazsalacai. Situācija bija tāda – ja es nestrādāšu, tad nebūs neviena, kas tur strādā. Un tas arī ir darbs, kuru nevar veikt kurš katrs, tomēr jāiziet kursi un jābūt atbilstošai veselībai. Tā es tos gadus vilku un negāju prom, kamēr galvenais ārsts sameklēja sievieti, kas nāks manā vietā. Tomēr tagad rentgena kabinets strādā reizi vai divas reizes nedēļā. Sākumā jau bija traki – cilvēki nāca man klāt un teica, lai eju atpakaļ strādāt. Jautāja, vai tiešām esmu metusi ar roku medicīnai. Jo tomēr tā reize vai divas reizes nedēļā ir maz, tāpēc cilvēki brauc vai nu uz Rūjienu, vai Valmieru, lai taisītu rentgenu. Tā nu sanāca, ka tajā brīdī izpalīdzēju ar darbiem Rīgā un vienkārši netiku. Tā tas arī palika.

Vai jūs runājat par to, kā jums gāja izsūtījumā? 

Jā, es cenšos par to runāt un stāstīt, lai jaunākā paaudze zina, kā tas ir. Nereti viņi nesaprot, kā tas var būt, ka cilvēki varēja būt tik bezpersoniski. 1949. gadā arī manu ģimeni piecos no rīta pamodināja bruņoti karavīri – es gulēju mājai otrajā stāvā, – bija jāceļas un jātaisās prom. Esmu vienmēr bijusi pateicīga, ka ģimeni tajā laikā vairs nešķīra, jo man bija brīnišķīgs tēvs. Vecākiem bijām divi bērni – es deviņus gadus veca, brālītim bija pusotra gada. Mūs aizveda prom no sākuma ar mašīnu, pēc tam ar vilcienu. Braucām trīs nedēļas. Diemžēl brālītis ilgi tur nenodzīvoja, nomira divu gadu vecumā. Es vienmēr par to domāju – ja mēs nebūtu izsūtīti, varbūt brālis būtu dzīvs vēl šodien, man būtu brāļa ģimene.  Tagad es esmu viena ar savu ģimeni – bērniem un mazbērniem. No manas puses arī nav vairāk neviena radinieka. Krievijā dzīvojām Amūras apgabalā, tā bija taiga. Krievi, kas tur dzīvoja, bija ļoti jauki cilvēki. Toreiz jau veikalos neko nevarēja nopirkt, mums sūtīja sviestu paciņās no Latvijas. Mūs vienmēr kaimiņi aicināja iet iedzert tēju – to pēdējo, kas viņiem bija, ar to arī dalījās. Citreiz bija kāds cukura graudiņš, citreiz nebija. Tur bērni varēja arī iet mācīties – bija astoņas klases. Tās pabeidzot, varēju iet uz vidusskolu, kas bija 45 kilometru attālumā no turienes, kur dzīvojām, bet es aizgāju uz medicīnas skolu. Pirmo kursu pabeidzu Krievijā, mūs 1957. gadā atbrīvoja, un devāmies atpakaļ uz Latviju.  Rīgā aizgāju uz Pirmo medicīnas skolu, jo tur bija gan latviešu, gan krievu plūsma. Es, protams, gribēju stāties krievu plūsmā, jo latviešu valoda jau bija aizmirsusies. Mācību daļas vadītājs mani kā latviešu meiteni ielika latviešu plūsmā. Kā man gāja tajā latviešu plūsmā, vai dieniņ! Kolhozā kaut cik iemācījos runāt latviski, un, kad sākās mācības, bija taču jākonspektē – no sākuma jau bija viens burts krieviski, otrs latviski un galā neko nevarēja saprast. Laimīgā kārtā kopmītnēs dzīvoja viena meitene, kurai bija skaists rokraksts, un viņa man deva norakstīt savas piezīmes. Tā es to pusgadu cīnījos, bet semestra beigās bija jāraksta diktāts. Stipendija bija jādabū, tāpēc es vienu vienīgu reizi ņēmu un nošpikoju. Beigās dabūju 4, un pēc tam jau vairs nebija problēmu. Kad pabeidzu skolu, mani aizsūtīja uz Aloju strādāt. Tur slimnīcu likvidēja, un tā es atnācu uz Mazsalacu.  Mazsalaca man ļoti patīk, te ir upe, te ir viss, ko vajag. Mazsalacu tagad uzskatu par savu pilsētu, vairāk nekā 50 gadi tomēr te ir nodzīvoti un nostrādāti. Arī vecāki man tepat, Mazsalacas kapos, ir apglabāti.

Kas notiek Mazsalacas represēto biedrībā? 

Esmu biedrības vadītāja jau kopš 2000. gada. Kādreiz jau ļoti daudz ko darījām, bija gadā līdz pat trim ekskursijām, tagad esam nedaudz vecāki un slinkāki kļuvuši. Pašvaldība atbalsta Mazsalacas represēto biedrību, piešķir arī kādu naudiņu. Tiekam aizbraukt gan uz konferencēm, gan uz Ikšķili, kur katru gadu ir salidojums, uz kuru arī braucam. Vispār transports ir dārgāks kļuvis, tomēr cenšamies aizbraukt. Tā es te darbojos, organizēju gan ekskursijas, gan pasākumus. Braucam arī uz Pērnavu, uz SPA. Viens brauc ārstēties, kam sāp locītavas, cits atpūsties.  Arī Latvijas Politiski represēto biedrība mums palīdz ar naudiņām, lai varam labiekārtot piemiņas vietas. Mēs jau sadarbojamies ar citām represēto biedrībām arī – uz Ziemassvētku pasākumu bija atbraukuši represētie no Valmieras un Rūjienas, arī Alojas un Limbažiem. Bijām pāri par simt cilvēkiem, Mazsalacā esam ap 30. Ikšķilē tiekas vispār visi Latvijas Politiski represētie, tad tur ir gan koncerts, gan orķestris spēlē. Visi tur tādi omulīgi un priecīgi, nekā drūma šajos pasākumos nav. Mums jau visādi tai dzīvē ir gājis, kāpēc lai nepriecātos par to, ka esam šeit? Jo tomēr tā sāpe par izsūtījumu jau sen ir izsāpēta – mēs jau tomēr bijām tikai bērni, kad tas viss notika. Sāpīgāk bija mūsu vecākiem, kuriem tajā brīdī atņēma visu, kas bija nopelnīts, smagi strādājot. Citi arī zaudēja bērniņus – tā bija sāpe, kas nerimās.  

   Ko jūs darāt brīvajā laikā?

Nodarbojos ar visādiem nieciņiem, kas palīdz trenēt arī roku kustības – veidoju brošas, rokassprādzes, auskarus, kaklarotas no pērlītēm. Tie ir tādi smalki darbi. Arī gleznoju ar akvareļkrāsām, neesmu gan to tā mācījusies, bet man patīk. Tiku aizgājusi uz dažām nodarbībām tepat, mākslas skolā. Esmu arī izveidojusi grozu no klūgām – savā laikā pie mums brauca meistars un mācīja pīt. Pati arī klūgas griezu, braucām pat uz Ainažiem, uz jūrmalu, lai grieztu klūgas. Mums kultūras namā reizēm tiek rīkotas kādas meistarklases, kad varam ko jaunu iemācīties. Man pašai patīk visādi roku darbi. Kad tādus darbus strādā, tad domā, lai tikai neielaid kādu kļūdiņu, un nevar domāt ļaunas domas, tikai labas. Citreiz arī piedalos kādā Mazsalacas tirdziņā ar saviem darinājumiem.

GUNA DAUGULE ar balvu «Gada cilvēks medicīnā 2018». Ārijas Romanovskas foto