Par BMX trasēm
Manuprāt, BMX augstu sasniegumu galam, tas ir junioru vecums un pēc tam arī elites grupa, ļoti sliktu darbu izdarīja astoņmetrīgais starta kalns, milzīgās, lielās trases, milzīgie lielie lēcieni, milzīgās PRO sekcijas un tamlīdzīgas lietas. Jo situācija pašlaik ir apmēram tāda, ka praktiski no desmit cilvēkiem – nu, tādiem, kas ir piecpadsmit vai sešpadsmit gadus veci, – plus mīnus tikai divi ir spējīgi normālā līmenī braukt no astoņmetrīgā starta kalna. Pārējie astoņi ir labi BMX braucēji, viņi var ļoti labi braukt pa parastajām trasēm, bet tur, augšā, tajā astoņmetrīgajā starta kalnā ir vajadzīgs pilnīgi cits širmis... Un braucēji ļoti atsijājas. Tā ir ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē.
Astoņmetrīgo starta kalnu ieviesa 2006. vai 2007. gadā, un tad tās trases auga un auga, kļuva arvien trakākas un trakākas! Patlaban arī pasaules un BMX virzība ir tāda, ka visi sapratuši – olimpiskā standarta trase ar astoņmetrīgo starta kalnu ir ļoti mazinājusi BMX kā sporta veida masveidību. Pašlaik dažādos veidos tiek mēģināts risināt šo problēmu – kā trasi uztaisīt mazāk bīstamu, kā to uztaisīt vieglāk izbraucamu, izveidot tādu, lai pa to varētu braukt pēc iespējas vairāk cilvēku. Patlaban no astoņmetrīgā starta kalna neviens netaisās atteikties, jo Starptautiskā riteņbraukšanas federācija ir izdarījusi aprēķinus, ka šajās sporta būvēs – astoņmetrīgajos starta kalnos – visā pasaulē ir ieguldīti apmēram 100 miljoni, jo pa visu pasauli tie ir sabūvēti kā patstāvīgas trases. Tātad tas astoņmetrīgais starta kalns paliks, bet savukārt trasēs, kuras var pārtaisīt, notiek visdažādākie eksperimenti.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv