Patiesā šķiru cīņa 21. gadsimtā

Kā to vispār izprast? Skaidru atbildi līdz šim nav sniegusi ne valdība, ne šķietami ieinteresēti ekonomisti, ne turīgu mecenātu apgādātās nevalstiskās organizācijas, kuru pirmrindniekiem un kvēlākajiem oratoriem tajā pašā laikā vienmēr ir viedoklis par tēmām, kuras nevienu tā īsti nemaz neinteresē.

Cilvēkam sadzīvē primārais ir budžets, ģimene, labklājība un, vienkārši izsakoties, ledusskapis, nevis abstraktas un nepraktiskas idejas un tēmas. Senajam teicienam «nevaru atrast (atbilstoši atalgotu) darbu, jo man nav pieredzes – man nav pieredzes, jo nevaru atrast darbu» ir skumji reālas un satrūdējušas saknes.

Pirmām kārtām – acīmredzamais jeb kur mēs reiz iebraucām grāvī. Ar mērenām reformām, piedāvājot «kursus» un «kvalifikācijas celšanu», un, piemēram, NVA ieviestām «simtlatniekiem» pielīdzināmām «junioru darba atbalsta programmām», grāvis kļūst vēl dziļāks. Kursi un kvalifikācijas celšanai paredzētās stundas, kuras normāls cilvēks vienkārši atsēž, urbinot degunu, ir nesakarīgas valsts budžeta tērēšanas paraugs. Tajos neapgūst praktiskas iemaņas.