Pāri gadiem
Jubileju nesvinot
Pēc mūža 80 gadiem jābūt laimīgam par katru ilgāk nodzīvotu dienu. Tā daudzkārt dzirdēts, lasīts. Un pēc 80 pagājušas ļoti daudzas diennaktis. Ne visas bijušas laimīgas tajos piecos gados. Daudzas pat ļoti skumjas, jo vadītas arī Stradiņa, Vidzemes, Gaiļezera slimnīcā. Vismaz divreiz esmu bijis tuvu Aiziešanai.
Bet 2017. gada 15. augusts, 80. jubilejas diena? Prātā, sirdī līdz mūža izskaņai. Jo plkst. 7.45 telefonā klusā, mīļā sievas balsī: –– Lai dzīvo sveiks… Mani ved uz operāciju… Viņa ir Traumatoloģijas slimnīcā. Smagā kritienā sašķaidīts kreisais plecs. Jo Latvijas Radio 1. programma vairākkārt sludina: plkst. 22. 05 skanēs satīriķa Andra Brieža 80 gadu jubilejai veltīta pārraide Dzīve ir spēle. Jo laikrakstā Liesma jubilāram veltīta lappuse. (Paldies!)
Pēcpusdienā sievas zvans. Attapusies pēc narkozes, palātā. Dodos, protams, pie viņas. Bet zvanos, īsziņās ļoti daudz sveikumu.
Sievas, Latvijas Radio žurnālistes Aldas Briedes, kārtoto pārraidi klausos viens viņas dzīvoklī Čiekurkalnā. Aktieru balsīs arī mani rakstījumi, kurus viņi ierunājuši jau pirms 46 gadiem. Tie no 1971. gadā izdotās humoristu, satīriķu kopgrāmatas 13 + 2 mērcētas rīkstes, nosaukti –– Spurainas domas. Dzirdu arī savu balsi, lasot īsos teicienus no krājuma Dzīve ir spēle. Pēc raidījuma, gandrīz jau pusnaktī, vēl vairāki sveikumi.
Manu 11. krājumu ievada apcere Tāds datums!, noslēdz pēcvārds Paliks. Vairāk par tūkstoti īsu teicienu 10 nodaļās. Uz grāmatas vāka tie nodēvēti lepnā vārdā: Aforismi. Tas apgāda Jumava vērtējums. Tik augstā līmenī, protams, tikai maza daļa šo rakstījumu. Pats saku pieticīgāk: Starp citu.
Nevajag nožēlot
Bet dažus mēnešus pēc jubilejas –– visai neparasta grāmata: un gadi skrējuši kā brieži… Teksts un daudz fotogrāfiju, izdošanu kārtojis mākslinieks Mārtiņš Martinsons. Krājums tikai 10 (desmit!) eksemplāros.
Kāpēc? Varētu būt daudzas atbildes. Arī tāda: mana dzīvīte tomēr nav tik interesanta, lai par to stāstītu simtiem, varbūt pat tūkstošiem. Arī mazspēks, vienaldzība. Varbūt vēl kas.
Jo 5. oktobrī, kārtojot ziedus teātra zinātnieka, Aldas bijušā darbabiedra Gunara Treimaņa (1931––2008) dzimšanas dienā viņa atdusas vietā –– Raiņa kapos, sieva, kad kreisā roka joprojām plecā uzsieta, krīt. Lauzta arī labā roka. Nākamajā dienā viņa atkal Traumatoloģijas slimnīcā, roka ģipsī. Alda un Gunars Latvijai raidīja Ēvalda Valtera 100 gadu jubileju no Rīgas Latviešu biedrības nama 1994. gada 2. aprīlī. Alda arī sakārtojusi, izdevusi grāmatu Gunars Treimanis. Mistērijas. Jo viena pēc otras nomirst Aldas daudzās puķes. Arī varenais kaktuss. It kā pareģojot. Arī viņas aritmija, astma, depresija, bezmiegs, medikamentu kaudzes. Sāpēs, bezcerībā ik pa laikam: kāpēc tā jāmokās? Kāpēc Viņš mani nepieņem?
Tādā ļoti skumjā fonā kārtojās grāmata … un gadi skrējuši kā brieži… Tā galvenokārt abu meitu ģimenēm. Lai kaut ko zina par senci. Pa vienai arī Valmieras un dzimtā Trikātas pagasta bibliotēkai, Liesmas redakcijai, dažiem tuvākajiem radiem. Viena arī sev.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv
Tukša muca vienmer skaļi skan.
Tukša muca skaļi skan! Muļķība ar.
Labi vismaz, ka Briedis "nopelnu" uzskaitē, kurā dikti uzsver, cik patriotiski mūžu nodzīvojis, beidzot arī publiski ir atzinis, ka patiesībā viņš šos gadus bijis okupantu varas atbalstītājs, uzdoto pienākumi iztapīgs pildītājs. Viņš vaļsirdīgi stāsta, ka par Valmieras pilsētas padomju varas priekšsēdētāja vietnieku piekritis strādāt, lai ģimene tiktu pie lielāka dzīvokļa. Laikā, kad simtiem valmieriešu gadiem stāvēja rindā, lai tiktu kaut tikai pie sava pirmā dzīvokļa, nevienam gan bez īpašas vajadzības, vai norādēm no augšas, ārpus rindas dzīvokli nedeva. Turklāt tik augstā, kā tagad vērtējam, koloborantu varas amatā nevienu bez saskaņošanas ar kompartijas vietājo varu un bez čekas neielika. Bet Briedis, kurš pēc Atmodas braši stāstīja (arī "nopelnos" atgādina), ka nav bijis pionieros, komjaunatnē un arī komunistos, par padomju varas pakalpiņu tomēr tika. Kā lai nedomā, ka čekai tieši šāds nepionieris, nekomjaunietis šajā amatā bija vajadzīgs, lai patiesie Latvijas partioti viņam uzticētos un izpļāpātos. Ne jau velti Atmodas aizsācēji Valmierā šim Briedim īsti neuzticējās. Otram Briedim, Ivaram, kurš pat komunistos bija, tam gan ticēja. Bet Andrim Briedim par kaut ļoti novēlotu vaļsirdību varbūt tomēr ir arī jāpateicas. It sevišķi, kad gribam vērtēt, cik katrs šo mūšu kļūdaini, vai tikai patriotiski esam nodzīvojuši.
Brieža uzticamo sadarbību ar padomju varas amatperosnām valmierieši redzēja jau sen. Kas bija kultūras lauciņā, pat šodienas vērtējumā nosodāma jau gan bija maz. Par to Andrim teiksim Paldies. Taču reti kurš zināja, kā viņš pie amata Valmieras izpildkomitejā tika. Šis amats gan liek nedaudz savādāk paskatīties un vērtēt viņa darbošanos arī citādās kopsakarībās.
In reply to Brieža uzticamo sadarbību ar… by Valmierietis
Otrs Briedis bija mazliet gudrāks un glumāks un valsts mēroga cieņu Rīgas presē izpelnījās ar darbībām Viesturskolas zēnu tualetē. Tie, kas būdiņā bija ar papēžiem uz āru, tika ar varu rauti ārā.
In reply to Otrs Briedis bija mazliet… by valmierietis
Vārdu, kuru Liesmas komentāriem neizvēlējies pirmais, kaut ar mazo burtu rakstītu, gan nevalkā! Bet pat mazburta valmierietim vismaz Liesmas komentāros līdz zēnu tualetes līmenim nevajadzētu nolaisties. Turklāt bez kaut viena vien viņam zināma, vai kaut kur citur publiskota ( kā A. Briedis rakstā par sevi).fakta!