No saulainas bērnības skarbā jaunībā XXX

* * * Tā, mācot vācu un angļu valodu, skolās nostrādāju 49 gadus. Lai gan sākotnēji man ne tuvu nebija nodoma kļūt par skolotāju, to nekad neesmu nožēlojis. Tas ir ļoti cienījams, radošs un interesants darbs. Skolēnu vidū tu pats vienmēr jūties jauns un dzīvo līdzi visām pārmaiņām cilvēku un sabiedrības attiecībās, un mūža otrajā pusē nepārvērties par konservatīvu, dzīvi nicinošu pesimistu.

Turklāt mans maizes darbs bija mans sirdsdarbs, lielā mērā pat dzīvesveids. Un arī šie darba gadi, tāpat kā mana bērnība un jaunība, bija bagāti ar notikumiem, pārdzīvojumiem veiksmēm un neveiksmēm, kuru gaitā daudz paveicu vācu valodas mācīšanas un mācīšanās jomā, sarakstot 18 mācību grāmatas, daudz metodisku norādījumu un citu mācību palīglīdzekļu. Tikai žēl, ka labākie gadi bija jāaizvada padomju iekārtā, kas manas pagātnes dēļ neļāva pilnīgi brīvi izpausties, un arī svešvalodu mācīšanas metodikai bija uzlikti zināmi groži. Bet bija arī savi labumi: svešvalodu mācīšana, atšķirībā no daudziem citiem mācību priekšmetiem, nebija tik cieši saistīta ar padomju ideoloģiju, un man neviens arī neuzmācās ar piedāvājumu iestāties komunistiskajā partijā...

NO REDAKCIJAS.

Vairāk nekā divu gadu garumā «Valmierieša» lasītāji varēja dzīvot līdzi Valmieras Valsts ģimnāzijas ilggadējā skolotāja EGONA TĀLIVALŽA ZIEDIŅA atmiņu stāstam «No saulainas bērnības skarbā jaunībā», kuru  cienījamais pedagogs bija pabeidzis rakstīt 2011. gadā. Vissirsnīgākā pateicība skolotāja piederīgajiem, īpaši viņa vedeklai VITAI ZIEDIŅAI, par iespēju šīs nozīmīgās un interesantās publikācijas sagatavošanā, paldies Valmieras bibliotēkai un muzejam par vizuālo materiālu. 

Atvadoties no šī laika (un nožēlojot, ka brīnišķīgā stāstnieka un daudzu mīlētā skolotāja dzīves laika nepietika, lai atmiņas turpinātos), publicējam dažas fotogrāfijas no Ziediņu ģimenes arhīva. Skarbās jaunības gadu fotogrāfiju tajā, protams, nav, — toreiz bijušas citas rūpes.

TRIJU PAAUDŽU ZIEDIŅI. Egons, Egils un Jānis. Foto no personiskā arhīva