Skolotājs uz goda

Viņš ir bijis gan vēstures un ekonomikas skolotājs, gan direktors Mazsalacas vidusskolā, ilgus gadus arī profesors Vidzemes Augstskolā. Mihails Siņicins ir arī saņēmis Latvijas lepnuma balvu 2019. gadā nominācijā Skolotājs. Un šogad viņš saņēmis Atzinības krustu un ticis iecelts par Atzinības krusta virsnieku. 

Ceļš uz Mazsalacu 

Manus vecākus kā strādniekus no Pleskavas apgabala kara laikā ieveda Latvijā. Vecāki zināja, ka viņiem mājās viss sabombardēts. Mans vecākais brālis piedzima Latvijā 1944. gadā. Kad karš gāja prom no Latvijas, tēvu iesauca armijā, un viņš karu beidza Rumānijā. Vecāki manu dzīves sākumu izvēlējās dzīvot Vecpiebalgā. Kad gāju otrajā klasē, mēs pārvācāmies dzīvot uz Mārsnēniem, Cēsu novadā. Izskolojos, devos uz universitāti. Pēc tās uz diviem gadiem devos uz Ozolu proftehnisko skolu – ļoti labs kolektīvs tur bija, kas man arī daudz iemācīja. Tomēr sievai tur īsti labi nebija – viņa strādāja par internāta audzinātāju. Abi reizē bijām pabeiguši universitāti, viņa biologus, ar bērnu uz rokām. Mazsalacā piedāvāja bērnudārzu, un tā te atnācām. Un no 1978. gada esam te. Sāku strādāt par skolotāju, pēc tam jau deviņus gadus biju direktors. Tad demokrātiski sarīkojām direktora vēlēšanas, un es atbrīvoju šo vietu. Negribējām, lai kāds tai krēslā aizsēžas, un paši savu nolikumu uzrakstījām. Zinu, Latvijā taisās ieviest to, ka direktori ik pa pieciem gadiem mainās, bet mums tāds nolikums jau bija un vienu periodu arī izturējām. Tad aizgāju uz ekonomiku – tur likās labāk, manam raksturam atbilstošāk. Diskusijas, spēles – viss atbilst manai būtībai!

KAD MIHAILAM SIŅICINAM jautāju, vai viņš ir Latvijas vai Mazsalacas patriots, viņš atbildēja, ka tas viens otru neizslēdz. Tieši tik vienkārši un saprotami. Ārijas Romanovskas foto