Mammas, kas audzinas dvīņus

Valmieriete KRISTA KRISTIĀNA REINIECE audzina dvīnīšus meitu Grētu Luīzi un dēlu Vestardu. 

Sajūtas, kad uzzināji, ka gaidi ne vienu mazulīti, bet divus 

Patiesību sakot, jau kopš vidusskolas laikiem kaut kur klusībā cerēju, ka man būs dvīņi. Lai gan nedomāju, ka tas patiešām notiks, jo likās, ka tas notiek tik reti un tolaik nezināju nevienu, kam būtu dvīnīši. Bet tomēr visu laiku ar vīru smējāmies, ka mums noteikti būs dvīņi, lai gan nevienam no mums rados to nav! Ļoti spilgti atceros pirmo sonogrāfiju. Gribēju tikai pārliecināties, ka bērniņam viss kārtībā, ka neesmu tikai iedomājusies, ka esmu stāvoklī. Un tad mana ginekoloģe teica: «Tā, rekur ir sirsniņa... un rekur ir vēl viena!» Tālāk es vairs neko nedzirdēju no viņas teiktā. Iekāpu mašīnā, zvanīju vīram un teicu, ka mums ir džekpots. Un par dzimumiem es zināju kopš grūtniecības sākuma, bija sajūta, ka būs gan meitenīte, gan puisītis, šī sajūta arī neatkāpās līdz Ziemassvētkiem, kad ar konfeti baloniem uzzinājām dzimumus. 

Gaidību laiks 

Sākums bija labs, ar dvīņiem puncī bijām uz Kipru un arī uz Kaļiņingradu. Nejutos nogurusi, viss likās ļoti skaisti. Tad aptuveni ap četriem mēnešiem sāku just, ka viņi tur tiešām ir divi. Lai gan izteikti kustības nejutu, sajutu jau lielāku nogurumu, bija arī rudens/ziemas sezona, tādējādi laikam to visu izjutu vairāk. Pēc Ziemassvētkiem vairs negribēju neko. Vēders bija liels un nogurums vēl lielāks, bet, neskatoties uz to visu, es viņus tik ļoti gaidīju. Šķiet, ka tā neesmu neko gaidījusi, tas bija tik maģiski. Tās sajūtas, kad pirmo reizi sajutu spērienus, grūti izstāstīt,  manā galvā bija viens milzīgs apjukuma un laimes sajaukums. Un, kad viņi abi naktīs stundām spārdījās un grozījās, tas bija neaprakstāmi. Bet arī tad vēl neticēju tam, kas aug tanī puncī.

KRISTA KRISTIĀNA REINIECE, dēliņš (no kreisās) Vestards un meitiņa Grēta Luīze. Foto no Kristas Kristiānas personiskā arhīva