No bezzobainas kazas par 50 latiem uz kazu ganāmpulku

Ir arī sviests, biezpiens un putukrējums. Arī saldās siera bumbas ar kokosu. Ir ko izvēlēties, nezinātājs pat nepateiks, ka gatavots no kazas piena. Bet, lai izgatavotu tik daudzveidīgu produkciju, ir jābūt arī pietiekami lielam kazu skaitam, un kopā ar mazajiem kazlēniem saimniecībā jau ir ap 90 meitenēm, kā mīļi savas kazas dēvē saimniece. Bet kā līdz kazu audzēšanai un produkcijas veidošanai Līga kopā ar vīru Vasiliju nonāca, devās noskaidrot «Liesma».

Iebraucot pagalmā, pie šķūņa pamanām zīmi, ka no 2016. līdz 2020. gadam saimniecība ir ieguvusi finansējumu Lauku atbalsta dienesta projektu konkursā. Ko iegādājāties par šo finansējumu? 

Kopumā finansējums bija 15000 eiro, par ko tika iegādāts Zānes šķirnes āzis, kura vietā šobrīd ir divi citi, lietota traktoru un siena tehnika, kā arī piena dzesētājs. Šobrīd ir uzrakstīts un apstiprināts arī Leader projekts, kas palīdzēs attīstīt un uzlabot ražošanas materiāltehnisko bāzi, līdz ar to palielinot saimniecības konkurētspēju. Kā arī tiks palielināta produkcijas ražošanas efektivitāte un saim­niecība spēs nodrošināt straujāku attīstību un izaugsmi. Projekta laikā plānots iegādāties tādas ražošanai nepieciešamas lietas kā, piemēram, siera katls un saldējuma mašīna, ledusskapis u.c. lietas. 

Būs mums arī ražotne, var teikt, no jauna – stāvs bija no veco laiku projekta, kas kādreiz bija pusnaturālajiem, pirms kādiem padsmit gadiem. Uzcēlām kartupeļu pagrabu un tagad esam uzlabojuši, lai būtu siera ražotne. Nesen tika pabeigts flīzēt grīdu. Tur jau ir nolikts piena dzesētājs un lielais katls. 

Kā šobrīd iet saimniecībai, vai vīruss neietekmē produkta pārdošanu? 

Iet labi, bet tas nenozīmē, ka neesam satraukušies par to, kāda būs sezona šogad, jo ziemā viss apstājas, kazas ir ciet un ražošana arī nenotiek. Ar to, ko nopelnām vasarā, ir jāiztiek arī ziemā. Kā šovasar būs, vēl neviens nezina, bet ceru uz to labāko. No sākuma, protams, bija domas – ko mēs tagad darīsim, kā būs, kā dzīvosim? Ir citi, kas taisa internetveikalus un mēģina produkciju pārdot. Manuprāt, tas nav tik vienkārši, jo cilvēkiem ir savi paradumi. Tāpat gribas aiziet uz veikalu vai tirgu, redzēt, cik tā prece svaiga, un izvēlēties to, kas pašam tīk. 

Piektdienās braucam tepat Alojā uz tirgu un, ja vajag, pievedam arī klāt. Tā tie pasūtījumi salasās – vienā mājā kaut ko nopērk, otrā arī. Kad tepat tuvumā aizved savu produkciju, ir jādomā, vai vispār būs ar ko braukt uz tirgu. Lēnām jau grozāmies. Tagad ar zemnieku saimniecību «Līcīši» runājam, ka viņi varētu no manis iegādāties pienu, nu, ja 200 litrus nedēļā nopirktu, tad mana sirds būtu mierīga. Viņi ar kazkopību nodarbojās vieni no pirmajiem Latvijā, produkcija ir pat vietējos veikalos, bet ražošanā piena pietrūkst. 

Kā sākāt nodarboties ar kazkopību?

  No sākuma gribējām ar aitām, taču viņas mani nekad nav īpaši uzrunājušas. Bet bija cūkas, abas kūtis bija pilnas ar cūkām. Kad sākām arī ar kazām nodarboties, cūkas vēl bija. Tagad ir tikai kazas. Piena mājražošanu bija vieglāk legalizēt nekā cūku – tur uzreiz vajag kautuvi, citas atļaujas. Izturējām gan cūku mēri, gan visu ko. Bet tomēr gribējās tās kazas. Vīrs gan no sākuma pret to skeptiski izturējās. 

Atvedām pirmo kazu pāri no Mazsalacas, katra maksāja 50 latus. Saimniece, kas bija veca tante, viņas tā saslavēja, likās, ka sākumam būs labi, bet piena viņām vispār nebija. Pat tējkaroti nevarēja izslaukt. Viena no kazām izrādījās jau tik veca, ka zobu nebija. Tolaik par kazām man vispār nebija ne mazākās nojausmas, es zināju, kā viņas izskatās, tas arī viss. Tolaik Ungurpilī bija saimniecība, saimniece bija diezgan veca un palikusi viena pati – vīra vairs nav, bērni savā dzīvē prom. No sākuma piesolīja, ka varu divas kazas nopirkt. Braucot tām divām pakaļ, znotam salauzām mašīnu – buferi nolauzām, bet atvedām mājās. Pēc tam saimniece zvanīja, teica – Līga, es varētu tev vēl kādu pārīti pārdot. Aizbraucam pakaļ, pārdod trīs. Un tad vēl un vēl, līdz vienā brīdī zvana un saka, ka vairs viena netiekot galā. Tā tikām pie visām tās saimniecības kazām, arī pie vienas vecas, kas pati savā kosmosā dzīvoja. 

Cik bieži slaucat kazas? Dod daudz piena? 

Kazas tiek slauktas vienreiz dienā, jo apmēram trīs stundas aiziet ar visu mazgāšanu. Vasarā tagad rēķināmies, ka no kazām dienā varēsim izslaukt kādus 70 litrus. Kazām tas ir ļoti daudz. Paši šobrīd, kad lielie tirgi ir ciet, nevarēsim visu realizēt, tāpēc pārdosim «Līcīšiem», kā jau teicu. Pagājušogad, kad slaucām 60 litrus, visu varējām uztaisīt produkcijā un pārdot, jo daudz aizgāja tieši lielajos tirgos. Bet uz tiem ir attiecīgi jāgatavojas, ceļamies pirms trijiem naktī, uzkrāmējamies un braucam. Visa diena paiet tirgojoties, tad gan pēc tik garas dienas viss, ko gribas, ir tikai gulēt. Kopumā darba ar kazām ir daudz, vēl jātiek galā ar papīriem, jātaisa produkcija, ko vest uz tirgu, galu galā tirgus arī jāapmeklē. Ir jau vēl cita produkcija padomā, ko varētu izmēģināt taisīt, bet tad dienā man ir par maz stundu. Ļoti palīdz arī meita Marika ar savu ģimeni – gan uz tirgu braukt, gan kazas izslaukt. 

Kas pērk jūsu produktus? 

Visi jau pērk, kam garšo, bet jaunie cilvēki tomēr vairāk. Es teiktu, ka mūsu paaudzei ir mazliet aizspriedumi pret kazas piena produkciju. Valmierā man kliente ir arī viena supertante, nāk jau trešo gadu, liela mūsu produkcijas piekritēja. Cilvēki, kas zina, ko grib un kas garšo, pasūta jau laikus gan pienu, gan biezpienu. Braucam tāpat pa tirgiem gan Valmierā, gan Limbažos, gan Valkā. Esam kādreiz arī Salacgrīvā. Alojā tiešām ļoti daudzi pērk mūsu produktus, par ko esmu pārsteigta, jo esam jau lauku ļaudis. Ir cilvēki, kas pat nevar pateikt, ka sieram ir kazas piens pamatā. Kad ir pagaršojuši, tad tikai ierauga, ka produktiem kaza virsū uzzīmēta... 

LĪGA KOZAKA kopā ar vīru Vasiliju. Ārijas Romanovskas foto