Jāizvērtē katrs palīgā sauciens

Kas ir biedrības pamatā? 

Biedrība izveidojās jau pirms septiņiem gadiem, bet tad tā vēl nebija oficiāla, pāris gadus nu jau darbojamies kā oficiāla biedrība. Kopumā esam 50 darbinieki – bijām vairāk, bet darbs tomēr prasa laiku, nervus. Ir jābūt arī morāli spēcīgam, jo nereti nākas redzēt tādas situācijas, ka pēc tam sēdi un raustās lūpa. Visi esam brīvprātīgie, neviens par šo darbu, ko darām, nesaņem ne centu. Drīzāk mēs kā brīvprātīgie ieguldām savus līdzekļus vēl, piemēram, degvielā. Mums šo 50 cilvēku skaitā ir arī juristi, cilvēki, kas pārzina medicīnas jomu, ir arī grāmatveži, jo tā nauda, ko cilvēki ziedo, ir jāparāda arī «Palīdzēsim viens otram» Facebook lapā, kurā ir jau 35 tūkstoši sekotāju. Mēs parādām visu – čekus, ienākumus, izdevumus. Mēs strādājam tā, lai neatrastos kāds, kurš prasītu, uz kā šī biedrība pastāv. Ir cilvēki, kas lūdz palīdzību, un ir cilvēki, kas vēlas sniegt palīdzību. Mēs šos divus cilvēkus savedam kopā. Pati sāku strādāt pirms nepilniem trim gadiem, un iepriekš es biju viena no ziedotājiem. No sākuma, kad mani uzrunāja Edijs Pipars, kas ir šīs biedrības dibinātājs, vai es vēlos pievienoties viņu komandai, nevarēju saprast – jā vai nē. Es tikko biju dzemdējusi bērniņu un domāju par to, vai šādam darbam vispār spēšu atrast laiku. Tomēr sapratu, ka es gribu būt daļa no komandas, jo vēlos dot arī lietas no savas pieredzes. Galvenokārt palīdzam dažādās grūtībās nonākušiem cilvēkiem – gan ar pārtiku, apģērbu, sadzīves priekšmetiem un mēbelēm, kas biedrībā nonāk ar ziedotāju palīdzību, gan ar padomiem un konsultācijām. Mēs ar tiem cilvēkiem nedarbojamies tikai kā aizvedam-izpalīdzam, bet esam savā ziņā kā mentori. Nevar teikt, ka visi paši savā dzīvē esam kaut ko ļoti augstu sasnieguši, bet varam palīdzēt arī ar tādām elementārām lietām. Edijam Piparam mīļš ir tas teiciens par to, ka nevis mēs cilvēkam iedodam zivi, bet vēlamies iedot makšķeri. Zivs ir uz vienu momentu, to apēd, un viss, labuma vairs nav. Bet, ja mēs iedodam makšķeri un iemācām ar to darboties, cilvēks ilgtermiņā var veikt uzlabojumus savā dzīvē. Apsekojot ģimenes, mēs skatāmies, kā varam palīdzēt. Vienam tā var būt šķietami ļoti elementāra lieta, kurā ir nepieciešama palīdzība, piemēram, uzrakstīt CV. Ir cilvēki, kas aizvien neprot rakstīt vai lasīt. Mēs cenšamies palīdzēt arī atrast darbu vai mājvietu, izmantojot gan savus, gan organizācijas kontaktus.

  Kāds ir tas process, lai cilvēks varētu dabūt palīdzību? 

Viņš atrod mūsu biedrību feisbukā, atrod savas tuvākās pilsētas koordinatoru, uzraksta par to, kāda veida palīdzība šobrīd būtu nepieciešama. Un mēs sākam organizēt palīdzību, protams, nav tā, ka uzreiz lecam mašīnā un vedam, piemēram, pārtiku, bet arī izjautājam – kāpēc ir izveidojusies tāda situācija, ka nevar atļauties pārtiku? Kādi ir ienākumi? Mums ir arī jāsaprot, kas šī ir par situāciju un kā vislabāk varam palīdzēt, jo cilvēki jau ir dažādi. Ir bijusi situācija, ka mamma aiziet pieaudzēt matus, nagus, bet lūdz palīdzību, lai bērniem nopērk apavus. Tāpēc ir ļoti jāpievērš uzmanība tām ģimenēm. Jā, mēs iebāžam degunu viņu privātajā dzīvē, bet, ja lūdz biedrības palīdzību, ar to ir jārēķinās. Katra situācija ir individuāla, tāpēc izjautājot mēs varam saprast, cik situācija ir nopietna. Varbūt tur jau ir ilgstoši nepieciešama palīdzība, tad mēs palīdzam risināt lietas arī ar sociālo dienestu. Prasām, vai jaunās māmiņas ir interesējušās par pabalstiem, jo ne vienmēr viņi zina, ko ir tiesīgi paprasīt no valsts. Ir reizes, kad ar mums sazinās līdzcilvēki, nevis paši cilvēki, kam nepieciešama palīdzība, jo viņiem vai nav interneta, vai par mums nezina. Vispirms sazināmies telefoniski, vai cilvēks ir gatavs, ka mēs pie viņa aizbrauksim un tomēr to savu deguntiņu iebāzīsim viņa privātajā zonā. Mēs tad aizbraucam, apskatāmies, parunājamies. Tā kā esmu Valmieras koordinatore, tad manā pārziņā ir ne tikai pati pilsēta, bet arī tai pieguļošie novadi. Sākumā es šeit strādāju viena, bet pagājušajā vasarā pati stipri saslimu un uz četriem mēnešiem atteicos gan no sava pamatdarba, gan darba organizācijā. Tad tika uzrunāta vēl viena meitene, Kristīne, kura, kā var redzēt, arī ir ar visu sirdi šajā darbā. 

Valmierā arī ir sava mantu noliktava?

Jā, līdz šim mums noliktava bija Rubenē, jo Valmieras pilsētas pašvaldība mums nenāca pretī ar telpām. Mēs tur vairākas reizes esam lūguši, bet atsaucība nav bijusi nekāda. Tomēr Kocēni nāca pretī uzreiz, iedeva mums telpas, tikai diemžēl šīs telpas noliktavai nav sevišķi labvēlīgas, jo ir ļoti liels mitrums. Saziedotās mantas sāk pelēt, un tāpat sanāk braukāšana uz Rubeni. Pagaidām gan vēl nav oficiāli apstiprināts, bet esam atraduši telpas Valmierā, arī bez pašvaldības palīdzības. Kad telpas būs Valmierā, būs ļoti labi, jo tad ātri vari aizbraukt uz noliktavu, paņemt, ko vajag, un aizvest. Tad nebūs braukāšana uz Rubeni, jo tā tomēr ir arī degviela. Ja dienā atnāk kādi četri palīgā saucieni, tad ir arī šīs četras reizes jāaizbrauc uz noliktavu. 

Valmierā ir daudz palīgā saucienu?

Kad tikko sāku, tas ir, pirms nepilniem trim gadiem, bija ļoti daudz. Pēkšņi tāds kā bums un no visām pusēm cilvēkiem vajag palīdzību. Pašā Valmierā bija mazāk, bet tieši novados – Rūjienā, Mazsalacā, Matīšos. Bija kaut kas arī Alojā un Limbažu novadā. Salīdzinoši tagad ir palicis klusāk, es nezinu, kāds ir tas iemesls – cilvēkiem ir uzlabojušies apstākļi vai kauns lūgt palīdzību. Bijušas daudzas situācijas un esmu redzējusi tādus skatus, ka pēc tam mašīnā sēžu un raudu. Tas liek arī novērtēt to, kā dzīvojam paši, sakot paldies Dievam, ka neesmu tādā situācijā, ka man pat nav dakšiņas, lai varētu ēst. Parasti Ziemassvētkos taisām tādu lielu projektu, kurā meklējam rūķus jeb cilvēkus, kas vēlas iepriecināt bērnus, uzdāvinot viņiem dāvanu, ko pats bērniņš ir palūdzis. Šis projekts ir tādām ģimenēm, kas pašas nevar atļauties nopirkt dāvanu. Un nereti tas, ko palūdz, ir ikdienā nepieciešamas lietas – citi lūdz uzdāvināt krūzi, citi plediņu vai ziemas apavus. No sākuma šīm situācijām nebiju morāli gatava, un vēl savu artavu deva tas, ka biju nesen pēc dzemdībām. Ir ģimenes, kurām tiek palīdzēts ilgāku laiku, ar tām man arī izveidojas visciešākais kontakts. Man bija arī ļoti ciešs kontakts ar vienu mammu, un bija pat tā, ka no savām drēbēm es vedu treniņbikses vēlu vakarā uz slimnīcu, jo viņa tūlīt taisījās dzemdēt ceturto bērniņu. Viss jau vakarā bija ciet, un viņai vajag treniņbikses. Tā es tās aizvedu, un ļoti mīļš moments bija tas, ka es biju pirmais cilvēks, kas aizbraucis ciemos pie viņas uz slimnīcu, līdz ar to biju pirmā, kas turēja viņas bērniņu. Pat tagad, kad palīdzība nav nepieciešama, sveicam viena otru svētkos. Tā ir arī ar citām ģimenēm, ar kurām esmu strādājusi ilgāku laiku.

Man ir tiešām prieks par latviešiem kā tautu, jo, tiklīdz ieliekam feisbukā kādu palīgā saucienu, uzrodas līdzcilvēki, kas ir momentā gatavi reaģēt. Ļoti iesaistās. Par tiem ziedotājiem, ar kuriem esmu tikusies klātienē, – viņiem apakšā ir stāsts, kāpēc viņi to dara. Tas var būt gan tāpēc, ka viņiem pašiem kādreiz ir bijusi tāda situācija, ka nav ko ēst vai vilkt bērniem mugurā, gan arī tāpēc, ka mājās ir labas mantas, ko paši nelieto un ir gatavi ziedot. Ir diemžēl arī cilvēki, kas kritiski neprot izvērtēt mantas, ko viņi ziedo. Un es tiešām saku, ka nevajag ziedot mantas ar domu, ka kāds jau uzvilks, ja ne, tad izmetīs ārā. Neesam mēs atkritumu konteiners. Tāpēc tad, kad es braucu paņemt ziedojumu, arī vairāk iztaujāju, kas tur ir, kam domāts.  Šis tiešām sanāk kā darbs, kura emocijas nevar atstāt turpat, uz vietas.

Jā, tā ir, tāpēc raustās lūpa vai tāpēc esmu paraudājusi, sēžot mašīnā. Tas ir ļoti emocionāli, raudiens nāk, kad bērniņi no ģimenes man kaut ko mazu un no visas sirds ir uztaisījuši kā paldies par palīdzību. Reizēm ir uzzīmētas kartītes vai vienkārši nāk ar mani samīļoties. Mammas sūta pēc tam video, kā iet. Tas ir tas, kas tiešām sniedz prieku, kad saņem atpakaļ neviltotu paldies. Tad arī atceros, kāpēc es to daru. Tomēr ir arī ļoti jāmācās to visu nelaist caur sevi, bet tas ir grūti, jo redzi, ka ir sociālie darbinieki, kas nedara savu darbu, vai cilvēks, kas kādu ir izdzinis no dzīvokļa. Dažreiz gribas eksplodēt, jo tā liekas tāda netaisnība, bet ir jāprot savaldīties. Tajā eksplozijā tiem grēkāžiem vari visu ko sarunāt, ko pēc tam pati varētu nožēlot. Ir jākontrolē sevi, jo stāstam vienmēr ir divas puses. Tu zini tikai vienu no tām.

  Vai rīkojat arī kādus pasākumus? 

Jā, rīkojām vienu pasākumu Liepā, kas ir starp Cēsīm un Valmieru, jo tur arī dzīvo bērni, kas ir bez ģimenēm. Piesaistījām sponsorus, «Cido», kas mums iedeva sulas, un «Grasbergs» saimniecību, kas iedeva saldējumus. Bija arī sejas apgleznotāji un Roberto Meloni, kurš cepa pankūkas. Tas bija tāds kā pikniks ar visādām izdarībām. Un tad vēl ir arī Ziemassvētku akcija, par kuru iepriekš stāstīju. Tās dāvanas pēc tam rūķu cepurēs izvadāju bērniem.

LAURA ŠVĒDE kopā ar Roberto Meloni pasākumā Liepā. Foto no personiskā arhīva