No sapņa par Bulduriem līdz savai siltumnīcai

Kad pie Ilzes viesojāmies, puķu sezona Mazsalacā vēl nebija sākusies – parasti tā sākoties ap Mātes dienu, tomēr stādus, no kuriem var izaudzēt kādas ēdamas lietas (gurķus, tomātus vai papriku), cilvēki sāk meklēt jau gana laikus. Ienākot savā galvenajā valstībā jeb lielajā, apkurināmajā siltumnīcā, saimniece atzīst, ka stādu šogad esot mazāk nekā citus gadus, jo Mazsalacā vairs neesot tik daudz cilvēku. 

Kas ir ejošie stādi? 

Kad es sāku pirms 17 gadiem, vairāk izgāju tikai uz puķēm, jo tajā laikā katram nebija savas siltumnīcas. Tagad jau cilvēkiem siltumnīca ir tikpat nepieciešama kā vienam otram varbūt tualete mājās. Liels pieprasījums katru gadu ir bijis pēc tomātiem. Tomātu šķirņu sēklu man ir daudz, pāri 100, bet es nekad katru gadu visas nesēju. Tad tos sastādu dažādos augumos, ap 50 šķirnēm. Ir liela izvēle – ir gan dzelteni, gan sarkani, gan mazi, gan lieli, gan uz balkona stādāmi, gan tādi, kurus stāda dārzā. Arī man pašai pirmajās dobēs iestādīti jau 70 tomātu stādi. Katru gadu gan nestādu vienas un tās pašas šķirnes, es tās vispirms izmēģinu pie sevis, un, kad cilvēki te brauc iepirkties, viņi jau prasa – es gribu miltainu, es gribu lielu, es gribu dzeltenu. Maz cilvēku saka, ka grib skābu, tad tās šķirnes atstāju mazāk. Ir kas grib ļoti saldu, ir tādas šķirnes kā «Medus svētki» vai «Aveņu medus». Katru gadu sēju pēc iepriekšējā gada pieredzes. Pagājušajā gadā pietrūka ķirštomātu stādu, šogad attiecīgi to ir vairāk. Ir vairākas šķirnes, kas no ķirštomātiem ir ejošākas: no sarkanajiem tie ir «Sakura», «Favorīts» un «Sarkanie ķirši», no dzeltenajiem vairāk izvēlas «Dzeltenos ķiršus». Lielākiem tomātiem ir plaša izvēle, tos arī paši stādām siltumnīcās. Visus jau paši nevar nolietot, tad tomāti iet arī tirdzniecībā, un katram jau garšo citādāks tas tomāts. 

Vai cilvēki vispār pērk tomātus, ja reiz teju katram ir pašam sava siltumnīca? 

Mazos apjomos cilvēki pērk tepat uz vietas. Nezinu, kā būs šogad, bet citus gadus pirka tie latvieši, kas vasarā atbrauc ciemoties pie ģimenes, radiem un draugiem, un pēc tam ved pāri robežai. Viņi vēlas aizvest sev līdzi tomātu ar īstu garšu. Tie pērk lielos vairumos.

Kad sākas sēšanas darbi? 

Janvārī – Ziemassvētkos gluži vēl negribas strādāt. Janvārī pirmās tiek sētas dažādas leduspuķes, lobēlijas un petūnijas. Un tās ir tās puķes, ko pēc tam vēl sēj atkārtoti, lai visi ziedi nebūtu vienlaikus, bet tomēr lai pirmie ziedi ir uz Mātes dienu. Tāpēc diezgan agri vajag sēt. Un pirmie tomāti tiek sēti apmēram februāra vidū. Siltumnīcu es tik agri nekurinu, jo vienkārši ir žēl malku tik daudz nokurināt. Krāsni iekurinot, siltumnīca jau momentā ir silta, bet nav mūrīša, kas saglabātu to siltumu. Tad man ir tā saucamā puķu māja, kurā ir jumta logi, un tur ziemā es sāku sēšanu. Telpu ir vieglāk piekurināt.  

Braucat arī uz tirgu? 

Nē, tam man ir savs veikals Mazsalacā. Uz veikalu vairāk vedu tos stādus, kurus prasa. Cilvēks ienāk un saka, ka vajadzētu samtenes vai leduspuķes, jo grib iet uz kapiem. Veikalā ir liela šaurība. Bet cilvēku Mazsalacā nav daudz, tāpēc varu aizvest to, ko pircējiem gribas. 

Šogad gan ir jaunas prasības – katram augam vajag savu pasi, un tie ir lieki izdevumi. Tur tiek rakstīta apslēpta informācija – kas ir audzētājs, no kurienes nācis un kas par šķirni. Vienkārši, lai varētu izsekot līdzi, kādus ceļus augs ir ceļojis, ja nu kādam ir kāda slimība, lai zina, no kura gala sākt meklēt vainu. Tagad visādi vīrusi ir ne tikai cilvēkiem, bet arī augiem. Šīs pases jāreģistrē Valsts augu aizsardzības dienestā, un reģistrācija arī maksā. Saprotams, katra auga pase arī kaut ko maksā, jo pats nevar to taisīt. Tā vācas summa katram podiņam, bet tas, kurš nāk pirkt, brīnās, kāpēc ir tik dārgi. 

Visi darbi lielākoties notiek šeit, lielajā siltumnīcā? 

Nē, man ir vēl otra siltumnīca, es to saucu par dzemdību nodaļu. Tur ir visi mazie stādiņi, un pircējus gan tur nelaižu iekšā. Tur ir arī vieglāk sakurināt nekā lielajā siltumnīcā. Kad ārā ir auksts, tad jau naktī arī jākurina, pusnaktī pirmo reizi nāku un tad ap puspieciem. Tas ir nogurdinošs periods. Nevar uz siltumnīcu naktī naktskreklā atnākt, ir jāsaģērbjas, kamēr izdari, kas jādara, nāc mājā, atkal ģērbies nost, lien gultā, un miegs arī vairs nenāk – pa svaigu gaisu esmu izstaigājusies. Bet, ja tas darbs dara prieku, tad pie tā nepiedomā. Tas ir mans sirdsdarbs. Taču darba ir daudz, nevaru pateikt, cik stundas dienā strādāju, jo tas darbs jau nekad nebeidzas.  

Kuras no puķēm cilvēki vairāk pērk?  

Leduspuķes, tās aiziet gan uz kapiem, gan mājas apstādījumos diezgan liek. Arī nokarenās puķes mīl, tā ir laba dāvana. Taisu arī kompozīcijas, bet tās vairāk pēc pasūtījuma. Var arī tomātu stādus pasūtīt – ir cilvēki, kas man jau ziemā pasaka, ko gribēs, un tad izaudzēju šķirnes, kuras viņi vēlas. Cilvēki kļūst zinošāki, viņi zina, ko grib, kas garšo. 

Kā pirms tik daudziem gadiem izdomājāt, ka gribat nodarboties ar stādu audzēšanu? 

Tas bija viens mirklis – un ir. Pirms tam man bija govis kūtī, kas ir radikāli kaut kas pavisam cits. Bet govis tika pārdotas citiem saimniekiem, kam ir lielākas fermas un lielākas platības. Tūlīt, tajā pašā gadā tika uzbūvēta siltumnīca, un aizgāja. Patiesību sakot, man tas kaut kur sēdēja iekšā. Jau pēc astotās klases gribēju iet mācīties uz Bulduriem, bet man bija pārāk labas sekmes un nelaida mani uz turieni, vajadzēja vidusskolā mācīties. Pēc vidusskolas atkal bija jāiet uz augstskolu, gāju Lauksaimniecības akadēmijā. No sapņa par Bulduriem līdz reālai siltumnīcai pagāja 30 gadi. Mazas būdiņas ir bijušas, bet ne šāda veida, kā ir tagad. Mūsdienās gan visu var atrast un iemācīties internetā. Nav pat speciāli jāiet skolā vai kursos, ieraksti tikai google to, ko gribi atrast. Man gan pašai nav tik daudz laika, lai vēl pie datora sēdētu. 

* * *

Ilze mums atrāda arī jaunāko veikumu – ārā dobē ir sastādītas peonijas, saim­niece lēš, ka kopumā varētu būt ap 200. Reti kura šķirne ir pa diviem stādiem. Vienas šķirnes ziedot agrāk, citas nedaudz vēlāk, lai neesot tā, ka viss krāšņums nozied vienā laikā. 

Vēl dārzā pamanījām arī savdabīgus puķu podus, kurus, kā izrādās, saimniece ir pati taisījusi. Tā ka Ilze ne tikai audzē stādus, bet ir arī mazliet māksliniece savā dārzā. 

ILZE LAIZĀNE. Ārijas Romanovskas foto