Dievs mani nesa uz rokām

Tavi vārdi, ak Dievs, stāv no mūžības, Tavi solījumi ir stiprāki par kalniem. Tu esi solījies mūs žēlot, pestīt, mīļot, sargāt, glabāt un svētīt, ja vien mēs neatstāsim Tavus likumus un ticībā pie Tevis turēsimies. Kungs, uzturi mūs savā patiesībā, tad Tu paliksi pie mums ik dienas līdz pašam pasaules galam!  No Valmieras Sv. Sīmaņa draudzes 1995. gada izdevuma «Lūgsim Dievu».

Šis, Lieldienas gaidot, būs neparasts, savā ziņā pat neticams stāsts par kādu reālu augšāmcelšanos, kas bija iespējama, pateicoties lūgšanām, ticībai, cerībai un mīlestībai.

Pamodos slimnīcā 

Ar Klāvu Krūmiņu nesen tikāmies Valmieras Svētā Sīmaņa Dievnamā. Mūsu saruna raisījās raiti: gan par to, vai viegli būt jaunam, gan arī par esību un šā jaunā cilvēka atdzimšanu, jo iepriekšējais Klāvs, agrākais cilvēks, viņa paša vārdiem sakot, bija pazudis.

Pārsteidza, var teikt, pat izbrīnīja Klāva atvērtība un patiesā uzticēšanās sarunai. Lūk, ko stāstīja Klāvs: 

«Esmu valmierietis. Dzimis, audzis, skolojies tepat mūsu mīļajā Valmierā. Vispirms bija bērnudārzs «Ezītis», tad sekoja pamatskola – 5. vidusskolā, bet vēlāk vidusskolas gaitas Valmieras Valsts ģimnāzijā. Abās skolās man bija jauki klases biedri un skolotāji. Pēc vidusskolas vēl papildināju savas zināšanas Valmieras tehnikumā tekstiliju ražošanas specialitātē. Taču mācību laikā sapratu, ka darba iespējas Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā mani nesaista, ka es tur nestrādāšu.    Sportoju. Izmēģināju un iepazinu dažādus sporta veidus, bet vislabāk man  patika tieši ekstrēmie sporta veidi.

2017. gads negaidīti manā dzīvē izdarīja lielas korekcijas. Pēc kāda pasākuma Burtniekos atmodos Valmieras slimnīcā. Nesapratu, kas vispār noticis, kur un kāpēc atrodos. Izrādījās, ka esot sasitis galvu. Un tad – datortomogrāfija atklāja manā galvā audzēju. Sekoja slimnīca. Starošana Rīgā. Ķīmijterapija. Nekas nelīdzēja. Audzējs tikai auga lielāks. Man tagad gribas par to runāt,» saka Klāvs. Tad nu arī sarunu turpinājām.

«Uzzinot, ka mani operēs un ka pēc operācijas var būt paralizēta ķermeņa labā puse, šķita, ka visa mana līdzšinējā pasaule, ka visa mana dzīve sabrūk. Neslēpšu: nervi gāja pa gaisu. Biju tik ļoti vīlies, kļuvu agresīvs, vainoju sevi un varbūt arī visu pasauli.

Sagadījās tā, ka īstajā laikā ar mani ne reizi vien runāja mūsu Valmieras Sv. Sīmaņa draudzes mācītājs Edijs Kalekaurs. Tas bija svētīgi! Pēc mūsu atklātajām un sirsnīgajām sarunām manī radās miers. Paldies par to Edijam! To tagad tik atklāti stāstu ar nodomu, ka varbūt kādam citam mūsu līdzcilvēkam, nonākot pamatīgās problēmās savā dzīvē, var noderēt tas, ko dod sarunas ar mācītāju. Man tā bija patiesa uzticēšanās un paļāvība!

2017. gada februārī man operēja audzēju galvā. Tā tik tiešām bija riskanta operācija. Pēc operācijas mēnesi gulēju gultā uz labo pusi, dzēru kaudzēm zāļu, taču kājas un rokas bija kā lupatas – bez jebkāda satura un spēka. Izgāju divu gadu rehabilitācijas kursu, līdz pamazām vien jutos plus zīmē,» – tā savas dzīves smagāko laiku tagad atceras Klāvs.

Manī atmodies cits cilvēks

Sarunu turpinot, ne reizi vien no Klāva dzirdu pieminam labestību, jo: «Tikai izejot cauri ciešanām un grūtībām, iepazinu un arī novērtēju visus labos cilvēkus, kas nesavtīgi man palīdzēja. Man trūkst vārdu, lai vispirms no visas sirds pateiktos mammai. Manī atmodies pavisam cits, jauns cilvēks ar labām pārdomām, labām attiecībām. Vēl bija radusies un joprojām manī ir tā brīnumjaukā sajūta – ar mani ir Dievs!

Bērnībā biju kristīts. Atceros, kā mācītājs Edijs mani aicināja uz Sīmaņa skolu. Paldies Ailitai, kas mani uzaicināja dziedāt «Avotā». Savā laikā dziedāju korī «Skan». Man ļoti tuva ir mūzika. Es tagad dziedu mūsu draudzes korī un arī liturģiskajā korī «Avots». Dziedot es no sirds varu pateikties visai mūsu draudzei, mācītājiem, Dievam par mīļumu un par uzklausītajām lūgšanām par mani, par manu augšāmcelšanos. Paldies!

Kas notiek tagad? Domāju un daru visu, lai uzlabotu savu ikdienu un varētu tālāk dzīvot ar prieku. Es cenšos vairs nedomāt un nebalstīties uz to, kas reiz bijis slikts, bet balstos domās, vārdos un darbos tikai uz visu labo. Vairoju pozitīvismu! Tagad mācos Dubultu koledžā par mārketinga speciālistu. Patīk! Tā ir tālmācība, bet tāpat katru mēnesi piecas dienas jābūt koledžā.

Esmu auto fans. Prieks, ka pēc visa pārdzīvotā tagad atkal drīkstu braukt ar auto. Tas taču ir tik lieliski! Arī bez divriteņa dzīvot nevaru un nemāku. Ierobežojumi? Jā, ir joprojām lietas, ar ko jārēķinās. Piemēram, nedrīkstu iet pirtī un nedrīkstu arī apmest salto. Tad nu pagaidām arvien vēl nerealizēts paliek sapnis – izlēkt ar gumiju no vagoniņa Siguldā.»

Bija patīkami runāt ar Klāvu, klausīties viņa izkoptajā valodā – bez liekvārdības un žargoniem. Klāvs ir sabiedrisks, viņam patīk svētdienas dievkalpojumi Sv. Sīmaņa draudzē. Patīk teātri, koncerti un arī dažādas lekcijas.

«Man patīk darīt lietas, nu nevaru būt mierīgs. Svētku dievkalpojumos gribas, lai dvēsele gavilē. Paldies, ka draudzē ar saviem tikai 26 gadiem esmu pieņemts un tādēļ tur jūtos kā savējais ar savējiem. Svētīgas un visiem, visiem veselīgas Lieldienas!»

KLĀVS KRŪMIŅŠ. A. Martinsones foto