Izmanto iespēju studēt Dānijā

Kur tu ieguvi izglītību, lai būtu gatavs mācīties Dānijā?

  Pēc devītās klases devos mācīties uz Valmieras Valsts ģimnāziju, tāpēc vidusskolas gadi man pagāja Valmierā, bet ļoti augsti vērtēju arī Mazsalacas vidusskolā pavadīto laiku. Īpaši labi atmiņā man palikušas tieši ģeogrāfijas un latviešu valodas stundas. Ceļošana un pasaules izzināšana man vienmēr bijusi mīļa, tāpēc ļoti patika ģeogrāfija, bet ar latviešu valodu bija interesanti, jo kā priekšmets mani tas ne pārāk interesēja, bet likās, ka skolotāja pret mani ir stingrāka nekā pret citiem. Tas mani piespieda strādāt smagāk, un par to arī esmu ļoti pateicīgs skolotājai, jo, šķiet, tieši tajās stundās visvairāk iemācījos.

Ko tu studē? 

Es studēju Eiropas zinības, kas lielā mērā ir biznesa, starptautisko attiecību un vēstures apvienojums. Vēl man palikuši pēdējie mēneši Sonderborgā, kas ir maza pilsētiņa, pusstundas attālumā no Dānijas un Vācijas robežas. 

Kā izdomāji, ka vēlies mācīties tieši tur?

Viss sākās ar to, ka tiku uzaicināts uz Eiropas Jauniešu parlamenta starptautisko sesiju Vīnē, tas laikam bija 2014. gadā. Tur satiku puisi no Ukrainas, kas man pastāstīja, ka mācās Dānijā. Viņš man izskaidroja, ka tur ir bezmaksas augstākā izglītība visiem, kas ir no Eiropas Savienības, kā arī teica, ka, strādājot pusslodzes darbu, tiek garantēta arī stipendija. Man patika, kā tas viss izklausījās, un nolēmu par to vairāk painteresēties. Tā atradu sev interesējošu studiju programmu un pieteicos – universitāte prestiža, programma akreditēta... Pats īsti nebiju pārliecināts, ka tur tikšu, jo iestājeksāmens bija grūtākais tests, kādu jebkad biju pildījis. Vēl tagad atceros, ka kopā bija 40 jautājumu. Kad saņēmu rezultātus, sākumā domāju, ka neesmu uzņemts, jo redzēju ciparu 12 un nodomāju, ka esmu pareizi atbildējis uz 12 no 40 jautājumiem. Turpinot gan lasīt, pamanīju, ka apakšā rakstīts, ka mācības sāksies 1. septembrī. Tad arī uzzināju, ka dāņi vērtē nevis 10, bet gan 12 ballu skalā, un tas maģiskais 12 bija mana atzīme testā. 

No sākuma nevēlējies atgriezties atpakaļ Latvijā? Kā iejuties Dānijā? 

Draugi bieži joko, ka man sirds vietā ir kompass, tāpēc īsti nē. Protams, pietrūka ģimenes un draugu, kā arī dzimtās valodas. Dānija man tajā laikā vēl bija ļoti sveša, tāpēc viss likās citāds. Jauni ēdieni, tradīcijas un mentalitāte. Jā, vislielākā atšķirība ir tieši mentalitātē. Cilvēki šeit ir pilnīgi citādāki, nekā tie bija Latvijā. Daudz atvērtāki un pretimnākošāki. Palīdzību nav jāprasa, piedāvās paši! Man ar to iejušanos gāja interesanti. Joprojām iet! Man ir ļoti daudz draugu šeit, bet viņi vairums arī nav vietējie, tāpēc pārsvarā es lietoju nevis dāņu valodu, bet gan angļu. Dāņu valodu gan esmu iemācījies sarunvalodas līmenī, bet drošāk jūtos, runājot angliski. Laikam jau jāsaka, ka esmu iejuties labi. Man te patīk. 

Un kāda Dānijā šobrīd ir situācija ar Covid-19? Kā tas ietekmē tavas studijas? 

Situācija Dānijā ir līdzīga situācijai Latvijā, jo abas valstis ir tik tuvu. Mums viss sākās mazliet agrāk, tāpēc skolas un robežas slēdza agrāk. Pirmajās dienās, kad tika izsludināta trauksme, veikalu plaukti bija plāni. Rīsi, makaroni un konservētie produkti tika izķerti, bet tagad jau šķiet, ka viss pierimis, un cilvēki mazāk krīt panikā. Dāņi ir gudri, viņi klausās, ko tiem liek darīt valdība, un bez liekas vajadzības savas mājas nepamet. Tieši tāpēc šeit paredz arī aizliegumu drīzu mīkstināšanu. Manas studijas vīruss ietekmē negatīvi! Diemžēl vairs nevaru konsultēties ar savu bakalaura darba vadītāju aci pret aci, tas tagad mums jādara tiešsaistē. Lekcijas notiek ar dažādu programmu palīdzību, piemēram, tiek izmantota tagad populārā «Zoom» programma, kas arī, protams, nav tik ērti kā mācīties klātienē. 

Plāno atgriezties uz dzīvi šeit, Latvijā?

Jā, es noteikti gribētu atgriezties Latvijā. Jau kopš aizbraukšanas visiem teicu, ka braucu uz Dāniju ar mērķi iegūt zināšanas un braukt atpakaļ mājās. Plānoju iegūt izglītību Dānijā, bet nākotni es ar Dāniju pagaidām nesaistu. Nevis tāpēc, ka man šeit nepatiktu vai ka šeit būtu slikti, bet gan tāpēc, ka sirdī esmu un vienmēr būšu latvietis. Dānija man tiešām ir sniegusi fantastisku iespēju, par ko esmu bezgala pateicīgs. Šādu izglītību es Latvijā iegūt nevarētu. 

Kas visvairāk pietrūkst no «mazsalacieša dzīves»? 

Ja man jānosauc viena lieta, kuras man pietrūkst, tad tas noteikti ir klusums. Tas miers, kas pārņem, aizejot uz Skaņo kalnu. Man pietrūkst tā, ka daba ir rokas stiepiena attālumā. Mēs bieži nenovērtējam, cik skaista patiesībā ir Mazsalaca. Es noteikti to nenovērtēju, kad tur dzīvoju, bet tagad man visa tā ļoti pietrūkst.

Kā atšķiras dzīve Mazsalacā no dzīves Sonderborgā?

Ir grūti salīdzināt divas pilsētas, kas ir pilnīgi dažādās situācijās. Mazsalaca ir mazpilsēta Latvijas ziemeļos, Eiropas Savienības pašā nomalē. Tur dzīvo mazāk nekā 5000 cilvēku, kamēr Sonderborga ir lielāka pilsēta, tuvāk Eiropas Savienības centram un nieka stundas attālumā no Vācijas pilsētas Flensburgas. Šeit noteikti ir daudz lielāka industriālā darbība, nekā tā bija Mazsalacā. Mazsalacā bieži varēja vērot igauņu tūristus, bet šeit tie ir vācieši, kas atbraukuši atpūsties pie jūras. Vienīgais izteiktais mīnuss šajā Dānijas pilsētā ir tas, ka mums nav neviena «krievu veikaliņa», tāpēc arī pēc Latvijas produktiem man jābrauc uz Vāciju! 

Pastāsti kādu smieklīgu atmiņu, kas tev saistās ar Mazsalacu? 

Redzi, Mazsalacā esmu pavadījis lielāko daļu savas dzīves, tāpēc nav nemaz tik viegli izvēlēties vienu konkrētu atmiņu no visām. Bet, ja man jāizvēlas, es labprāt tev pastāstītu kaut ko, kas gan ir nevis mana, bet gan mana bērnības dienu drauga atmiņa. Katru reizi, kad satieku draugu Dāvi, viņš man vaicā, kad es viņam nopirkšu kāpostus, jo viņš atceroties, ka reiz bērnudārzā es to viņam biju apsolījis. Pats es to neatceros, bet tas neliedz Dāvim šos kāpostus reizi pa reizei pieminēt. Parāds jau sen atdots, bet atmiņas paliks vienmēr. Šādi it kā nieki paliek sirdī visdziļāk.