Ko dara sociālais dienests

«Kocēnu novadā sociālo dzīvokļu pietiek, jo mēs kā novadiņš varam pielāgoties cilvēku vajadzībām, ja ir nepieciešams, tad piešķiram sociālo dzīvokli. Patlaban ir septiņi sociālie dzīvokļi un divas istabiņas, no tām viena ir tukša. Mums ir kāda laba lieta, kas nav pārējos novados, – mums jau vairākus gadus ir krīzes dzīvoklis. Tas ir ļoti labs pakalpojums, jo krīzes dzīvoklim nav jāgaida lēmums no domes. Tur mēs varam kā dienests pieņemt lēmumu jau vienas dienas laikā – ja cilvēks atnāk un tiešām ir kāda nopietna krīzes situācija, mums ir šis papildu variants – krīzes dzīvoklis. To arī izmanto gan ģimenes ar bērniem, gan ieslodzītie, gan arī bezpajumtnieki. Šajā krīzes dzīvoklī cilvēki var uzturēties līdz vienam mēnesim, ja ir dienesta atzinums, tad līdz diviem mēnešiem, ilgāk gan ne, jo tā krīzes situācija parasti kaut kā atrisinās. Šajā krīzes dzīvoklī viņiem pagaidām jāmaksā tikai par elektrību, bet ir doma, ka veiksim tomēr grozījumus un nebūs jāmaksā nekas.  Runājot par sociālajiem dzīvokļiem, komisijā izskata, vai piešķirt to konkrētai personai, kura rakstiskā veidā ir iesniegusi iesniegumu, ka vēlas sociālo dzīvokli. To pamatā nosaka likums par sociālajiem dzīvokļiem un sociālām dzīvokļu mājām, kas ir valstiskā līmenī noteikts. Pirmais variants – maznodrošināta persona vai trūcīga persona (ģimene), ja tā īrē pašvaldības īpašumā esošu dzīvokli un ir izteikusi vēlēšanos īrēt sociālo dzīvokli. Šādu gadījumu mums nav. Parasti mums pieder šie dzīvokļi, ja raksta iesniegumu, tad tos izīrējam. Otrais variants, ko valsts nosaka, – bārenis, ja viņš nav nodrošināts ar dzīvojamo telpu. Trešais, tas tagad ir jaunums, – persona ar invaliditāti. Sociālo dzīvokļu līgumus slēdz līdz sešiem mēnešiem, jo tur ir tie kritēriji – gan trūcīgs, gan bārenis, gan ar invaliditāti. Jo invaliditāti jau arī pārskata, reizēm grupa mainās: pat tiem, kam bija pirmā vai otrā grupa, piešķir trešo grupu. Jo tad mainās viedoklis, kas ir invaliditāte, – ja cilvēks, kas pārvietojas ratiņkrēslā un dara visu – strādā, viņam invaliditāte netraucē iekļauties darba vidū.  Sociālie dzīvokļi pašlaik ir piešķirti. Pamatā vientuļiem pensionāriem, kuriem pensijas ir ļoti mazas. Viņiem ir piešķirts trūcīgas un maznodrošinātas personas statuss. Tagad mums ir arī personas ar invaliditāti, tieši garīga rakstura traucējumiem, kas ir aktuāli. Ģimenes ar bērniem. Pamatā sociālajos dzīvokļos dzīvo tie, kuriem nav sava īpašuma.  Mums ir jauni saistošie noteikumi par bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem. Paaugstinājām maksas, lai viņi varētu uzsākt savu patstāvīgo dzīvi. Tiesībsargs pagājušajā gadā bija pievērsies šim jautājumam – ka pašvaldībām vairāk ir jāsniedz atbalsts bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem. Kolēģe šobrīd ir devusies uz Rīgu, lai tur runātos par vienu šādu bāreni. Patlaban  novadā viņu ir ļoti maz.  Trūcīgām un maznodrošinātām personām piešķiram pabalstu vienu reizi gadā 120 eiro malkas iegādei. Ļoti stingri vērtējam, kam šo pabalstu piešķirt. Konkrētām personām jautājam, vai varēs paši malku piegādāt, vai vajag palīdzību, painteresējamies, kur šo malku vest. Konkrētai personai mēneša laikā ir jāsazvanās ar darbinieku un jāpasaka, ka malka ir iegādāta.  Mums prioritāte ir pakalpojums, jo, ja naudu iedosim, to cilvēks iztērēs un varbūt ne domātajam mērķim. Bet pakalpojums – tas ir kas tāds, kas cilvēku ietekmē personiski. Tagad ļoti aktuāli ir pakalpojumi personām ar garīga rakstura traucējumiem un bērniem ar funkcionāliem traucējumiem. Cik patīkami, ka šis process tomēr ir tāds viena labuma. Viņi var saņemt pakalpojumu, vecāki bērnam. Piemēram, ūdens procedūras, tas ir patīkami. Par medikamentu apmaksu vecākiem cilvēkiem. Lai to saņemtu, jābūt trūcīgai vai maznodrošinātai ģimenei. Jābūt ārsta izziņai ar noteiktu diagnozi, tad tieši aptiekā var izņemt zāles līdz 50 eiro. Savukārt 30% apmaksā par kādu medicīnisku pakalpojumu, piemēram, par sonogrāfu.  Marts ir sociālā darba mēnesis. Mēs, sociālā dienesta darbinieki, saprotam, ka cilvēkiem nav izpratnes, kas ir sociālais dienests. Viņi domā, ka esam pabalstu dalītāji un bezpajumtnieku glābēji. Sociālais darbs ir darbs ar cilvēkiem, ne velti mēs mācāmies četrus gadus, lai  ar dažādām metodēm varētu palīdzēt cilvēkiem. Tas nav tikai atnākt, iedot pabalstu un parunāties kā kaimiņam ar kaimiņu. Mēs vispirms izvērtējam katra cilvēka paša resursus, viņa situāciju, kādas ir viņa iespējas, kādas ir viņa ģimenes vai kaimiņu iespējas. Tad veidojam to lielo plānu, lai saprastu, kas viņam ir par problēmu. Gadās, ka viņš sūdzas par vienu lietu, bet, tajā iedziļinoties, atklājas pavisam kas cits. Tagad aktuāla ir bērnu neklausīšana. Kā bērns neklausa, uzreiz vajag uz sociālo dienestu, bet īstenībā jau tur ir citas lietas, ģimenes aizņemtība. Tieši tas, ka vecāki neuzklausa bērnus, kuri vēlas parunāties ar viņiem.  Mēs izpētām to situāciju, kāda vispār ir problēma. Vai vajag iesaistīt psihologu vai psihoterapeitu. Mūsu novads sedz izdevumus psihologa konsultācijai.» 

SOLVITA RUMBA, Kocēnu novada domes Sociālā dienesta vadītāja, tur rokās zeķītes, kuras pensionāri dāvina jaundzimušajiem. Ārijas Romanovskas foto