Kopā būt – arī ikdienā
Svētki ir aizgājuši, atstājot pārdomas. Ziemassvētkos un Jaunajā gadā vēlējām cits citam prieku un laimi, kā arī veselību, tajā pašā laikā neaizmirstot iegādāties dāvanas un cienastus, ko likt uz galda. Bet vai viss šo tik ilgi gaidīto svētku prieks slēpjas tikai dāvanās, ko saņem vai uzdāvini? Man vienmēr licies, ka lielākā laime ir tad, kad visa ģimene ir blakus, kad visapkārt valda tev vistuvāko čalas un smiekli. Dāvanas ir otršķirīgas, un, kad ar kādu par to runāju – visi kā viens piekrītoši māj ar galvu.
Tomēr izskatās, ka realitāte ir citādāka, jo svētkos taču redzējām, ka pie veikaliem pat nebija iespējams novietot automašīnu, nemaz nerunājot par to, ka, lai nopirktu tik vien kā pienu, bija jāizstāv rinda, kas diemžēl bieži vien stiepās līdz pat veikala otram galam. Cilvēki centās nopirkt kādu mandarīnu kilogramu vai arī kādam vēl pēdējā brīža dāvanu. Stāvēja rindā, brīnījās un dažkārt arī pukojās, ka uz priekšu netiek tik ātri, kā gribētos. Bet vai tādēļ bija pamats vainot tos, kas strādā pie kases? Piekritīsiet, ka viņiem taču jebkuri svētki ir nopietns garīgais un fiziskais pārbaudījums: jāstrādā garas maiņas, jāpārcilā kilogramiem preču smagumu, jāprot rast risinājumus visdažādākajām situācijām veikalā vai pie kases. Lielāko daļu no tirgotavu darbiniekiem mājās gaidīja ģimenes, lai kopā atzīmētu svētkus vai vienkārši paēstu vakariņas, jo, rau, nākamajā dienā arī bija jāstrādā.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv