Nometne Rūjas bebri-3

Piecas dienas – no 29. jūlija līdz 2. augustam – bijušajā Ķoņu skolā notika Naukšēnu novada pašvaldības atbalstītā vides nometne 8 – 12 gadus veciem bērniem Rūjas bebri-3. Katru gadu nometnei ir sava tematika, un šogad vairāk pievērsāmies Latvijā bieži sastopamajam ūdens dzīvniekam – bebram. Līdztekus zināšanām par to, kāds ir bebra dzīvesveids, barošanās paradumi un kāpēc šīs dzīvnieks nevar iztikt bez graušanas, bērni ikdienas norisēs ieguva izpratni arī par cilvēka un dabas ciešo savstarpējo saikni. Savukārt cilvēku savstarpējā saskarsmē šīs nometnes pamatlikumi bija – esi laipns, iecietīgs pret citādo, pamani, ja kādam vajag palīdzēt!

Par Ķoņu nometņu popularitāti liecina tas, ka daudzi no dalībniekiem tajās piedalās jau 5. un pat 6. gadu. Tas nozīmē, ka pedagogiem katru vasaru jādomā jaunas un jaunas aktivitātes, jo atkārtoties nedrīkst. Tā šogad iepazīšanās laikā katrs nometnes dalībnieks uzrakstīja savu vārdu uz bebra izgrauztā koka baļķa, kurš kā seno cilšu totēms visus dalībniekus sagaidīja, vēroja viņu ikdienu un arī pavadīja mājupceļā.

Katru gadu ir radošie darbi, un tādi bija arī šogad. Bērni gatavoja gan bebra dārgumu trauku, gan groziņu no plastmasas pudelēm, ko bebrs atradis upē. Tapa glezniņa no dabas materiāliem, ko paši sameklēja pārgājienā gar jūru. Ar lielu piepūli, bet milzīgu gandarījumu tapa mezglotas rokassprādzes, ko uzdāvināt ģimenes locekļiem vai sev. Kuri vēlējās, varēja palīdzēt ar nažiem līdzināt cepamnūjas, lai vēlāk zem naksnīgajām debesīm, pacietīgi grozot nūju virs ugunskura, visi tiktu pie ugunskurā pašu ceptas maizes ar ievārījuma pildījumu.

Sportiskās aktivitātes ir neatņemama nometņu ikdienas daļa, un šogad tajās mums lieliski palīdzēja Gundars Putniņš, organizējot stafetes un iemācot arī tādas spēles, kuras bērni varēs spēlēt arī pašu ikdienā.

Tradicionālā laivošana notika Rūjas upē, izvēlējāmies maršrutu Tilts Naukšēnos – Rūjienas pilskalns (paldies vietas īpašniekam par iespēju izkāpt krastā iecerētajā vietā!). Kā parasti, pārliecinājāmies par to, ka bērni tiešām iemācās saskaņoti rīkoties, un ar «reizē! reizē!» pavadījumu airiem, lielie gumijas rafti itin veikli aizlocījās Rūjas līkumos, mazajās plaukstās atstājot sajūtu atmiņu – urā, es atkal protu airēt!

Jaunums bija pārgājiens gar jūru 13 km garumā. Mūsdienās daudziem bērniem ne visai patīk staigāt tādus attālumus, kur tad nu vēl, ja iesākumā līst un pūš auksts vējš! Tomēr tieši tādos apstākļos, izrādās, var piedzīvot biedru izpalīdzību un radošu izdomu, kā saglabāt ķermeņa siltumu. Un kur vēl visas smaržas, horizonts, putnu loki virs galvas, ūdens nogludinātie akmens soliņi, smilšakmens klinšu arkas, gliemežvāku un olīšu miljoni, Kapteiņa zupa jūras krastā un beidzot sagaidītais saules brīdis ar peldēšanos un viļņu spēlēm! Tā nav teorija, bet gan īsta kompetenču izglītība, kuru bērns iegūst ar nepastarpinātu pieredzi.

Starp nometnes dalībniekiem daudz bija vietējo bērnu, tomēr arī viņiem vērtīgs bija tas, ko piedzīvojām no Naukšēniem netālu esošajos Kārķos. Informācijas centra sirsnīgā un viesmīlīgā vadītāja Sandra Pilskalne mūs iepazīstināja ar Kārķu baznīcu, dabas taku un tās iespējām izzināt dzīvo dabu, atpūsties, aktīvi darboties un pasportot. Vislielākais pārsteigums daudziem bija vietējā mini zoodārza apmeklējums, kur varēja aplūkot lielu skaitu dažādu šķirņu mājputnu, mini izmēra mājlopiņus, arī pāvu un poniju. Savukārt saimnieku 15 gadus vecā kucīte sniedza lielisku suņa nesavtīgas mīlestības paraugstundu, un to visvairāk, izrādās, vajadzēja nometnes nemierīgākajiem zēniem, kuri pēc tam bija pats miera iemiesojums... Pēc atgriešanās no Kārķiem ar neparasto stāstu par meiteni Seidžo un viņas bebriem iepazīstināja stāstniece Agita Lapsa no Valmieras integrētās bibliotēkas.

Ikviens varēja sevi pārbaudīt arī naktstrasītē, kas nav obligāta un uz kuru mazākie dalībnieki pirmajā gadā neparakstās, bet ko ar ilgošanos gaida nākamajā vasarā. Naktstrasīte bērniem sniedz tik daudz dažādu emociju un atziņu, ka mums, pedagogiem, ir skaidrs – tai ir jābūt katru gadu!

Nometnes burvība slēpjas daudzās aizraujošās aktivitātēs, to vidū var nosaukt arī diskotēku, kur arī šogad ar pašu kabatas lukturīšiem tika radīts gaismas šovs, savukārt pedagogi tovakar lutināja ar svaigi ceptām kraukšķīgām vafelēm. Sevišķi jauki, ka nometnes nedēļā lietus nelija tad, kad devāmies peldēt uz mūspuses skaistāko un tīrāko ūdenstilpni – Laņģezeru. Kurš plunčājās, kurš pabradāja, kurš peldēja – viss viens! Tie bija lieliski brīži, kad ar visām maņām varēja saprast – vasara ir ar tevi, un tu esi vasarā!

Nometnes pēdējā diena tradicionāli saistīta ar istabu kārtošanu, čemodānu pārskatīšanu, aptaujas anketu aizpildīšanu, gatavošanos noslēguma pasākumam ar pašu veidotu koncertiņu un garšu laboratoriju. Ko tas viss nozīmē, zina tikai tie, kas te bijuši! Un, kad veco Dīķeru parku apskāva neskaitāmu mašīnu ieloce, vēl brīdis, un klāt bija šķiršanās laiks ar apkampieniem un solījumiem noteikti būt arī nākamgad.

Ar sertifikātiem un pašu gatavotajām lietām rokās, un draugu telefona numuriem, un kārumu pilnām kabatām no skaisti klātā noslēguma svētku galda visi devās mājup – uz Ķoņiem un Naukšēniem, uz Rūjienu un Ādažiem, uz Rīgu un Upesciemu, līdzi aizvedot atmiņas par piedzīvoto un uzzināto, sajusto un izdzīvoto. Bet mēs, pedagogi, sev vaicāsim – «Vai tiešām nākamgad atkal?» Jo nometnes sagatavošana prasa lielu laika un spēka, un citu cilvēcisko resursu patēriņu. Mūsu stiprinājumam varētu būt Lauras atziņa pirms kādas gulētiešanas: «Kad izaugšu liela, būšu skolotāja un arī rīkošu naktstrasītes bērniem!»

Paldies Naukšēnu novada pašvaldībai par atbalstu nometnes rīkošanā un mūsu direktorei Aigai Stierei par nometnes idejas turēšanu! Paldies arī mūsu labvēļiem – Ainim Dukuram un z/s Kunturi! Paldies mūsu pavārītei Edītei Bitmanei par izcilo ēdināšanu!