Celiņi, kurus izvēlamies
Viņnedēļ pabiju Valmiermuižas parkā, kur starptautiska pārrobežu projekta Dārza pērles ietvaros ierīkots jauns kājceliņš apmeklētājiem, arī ar glītām koka sētiņām - barjerām norobežotas vairākas vietas pa parka perimetru, pa kurām zālienā bija paraduši kāpt un tikai pa sev tīkamām trajektorijām parku šķērsot tie mūsu līdzcilvēki, kuriem primārais dzīvē šķiet savulaik skolā mācītais, ka īsākais attālums starp diviem punktiem ir taisne... Visu pārējo varbūt no skolas gadiem aizmirsuši, taču vēlme visur slāt pa taisnāko ceļu palikusi!
Par šo problēmu, kas Valmierā redzama gan jau ne tikai vienā vietā, esmu vairākas reizes Liesmā rakstījis. Vienkārši tā man katru dienu acu priekšā, ejot uz darbu vai ejot mājās no tā. Tātad šī dzīves skatuve ir Andreja Upīša un Beātes ielu krustojums, kur no abām pusēm pienāk bruģēts trotuārs. Viņvasar samērā neilgu laiku, kamēr bruģieri te ieklāja jauno kājceliņa segumu, pagaidu celiņu gājējiem nācās izvēlēties pāri zālienam, tādā veidā nogriežot stūri. Taču, kā zināms, nekas šajā dzīvē nav ilglaicīgāks par pagaidu risinājumiem, īpaši vēl tad, ja tie radušies stihiskā ceļā. Tieši tāpat ir ar manis pieminēto trotuāru. Lielākā daļa gājēju, ratiņu stūmēju un velobraucēju izmanto šo gludo un allaž tīro pārvietošanās virsmu, kamēr viena daļa – un šo īpatņu arī nav maz – turpina izmantot, viņuprāt, taisnāko ceļu. Uz darbu, mājup, vienkārši dīkai pastaigai ģimenes lokā...
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv