Palīdzēt tiem, kuri izlaidušies?
Pēdējās dienās Liesmā pāris izcilas kolēģu publikācijas par skolotāju tēmu – labi sanācis gan Antrai lielajā intervijā ar Valmierā pazīstamo skolotāju Inetu Amoliņu no elitārās Valsts ģimnāzijas, gan Elīnai mazajā atmiņu stāstiņā par savu audzinātāju lauku skolā. Skaidrs, ka abas pieminētās patiešām ir Skolotājas ar lielo burtu. Tāpat kā daudzas viņu kolēģes un ne pārāk daudzie, tāda nu ir realitāte mūsu skolās, kolēģi.
Taču vispārināt es negribu. Manuprāt, arī šodien starp īstiem skolotājiem – neatkarīgi no vecuma, ģimenes stāvokļa vai vēl kādām citām īpašām pazīmēm – ir arī pa kādam darba ņēmējam vai ņēmējai, kurš(a) skolotāja darbu uzskata nevis par sava mūža misiju šī vārda labākajā nozīmē, bet gan par vienkārši algotu darbu, kurā jābūt skolā no tikiem līdz tikiem, lai mēneša beigās zināmu ciparu saņemtu savā algas kontā. Un tikai. Jo izglītība it kā iegūta, bet īsti jau strādāt negribas, tad nu vismaz skolā allaž siltumā un gaismā, un vēl arī puslīdz kaut ko nopelnīt var.
Jā, vienīgais traucēklis laimei pilnīgai tomēr ir bērni, un ar katru nākamo gadu skolēnu kontingents, sākot jau ar pirmklasniekiem, skolā ienāk arvien izlutinātāks. Ne šeit par to, kāpēc tā notiek, taču īstās problēmas sākas tad, kad šāds vecāku izlaists īpatnis klasē nonāk sazobē nevis ar Skolotāju, bet ar algotu izglītības pakalpojumu sniedzēju...
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv