Akmens un metāla mākslinieks – akmeņkaļa dēls
Viņu satieku novembrī Valmiermuižas tirdziņā, kur jauns puisis adītā cepurē grozās pie metāla - akmens figūrām. Kad, pirmoreiz garām ejot, bilstu, ka šis rokraksts man ļoti atgādina slavenā, nu jau Aizsaulē pāragri aizsauktā Cēsu meistara Aivara Kerliņa darinājumus, viņš man pikti attrauc, ka vēl nevarot zināt, kurš no kura esot šo lietu noskatījis... Kad eju tirgus placī otro apli, piestāju garākai sarunai, protams, ar savtīgu nolūku – izprašņāt meistaru tā sīkāk, lai sanāktu materiāls Vīru lietām. Izrādās, mans sarunu biedrs patiešām ir no Kerliņu dzimtas, pie tam var lepoties ar ļoti retu vārdu. Esiet pazīstami – LĪVIS KERLIŅŠ!
Cik tev gadu?
Trīsdesmit pieci, Jēzus vecumam jau esmu pāri.
Tad jau tu no tiem pašiem Kerliņiem...
Protams! Aivars Kerliņš bija mans tēvabrālis, viņi ar manu tēvu Ausekli bija dvīņi.
Ko sāki papriekš – kalt vai akmeņus meklēt?
Sanāca tā, ka es no sākuma pa akmeņkaļu darbnīcu dzīvojos kā mazs bērns. Pa putekļiem. Skatījos, ko mans tēvs dara. Netiku bijis nekādās nometnēs, mani vienkārši ņēma līdzi uz darbu, skatīties. Akmens bija, āmurs bija...
Akmens, šķēres, papīrīt’s...
Gandrīz. Un to, ko tēvs darīja, arī pašam gribējās pamēģināt. Redz, tieši mans tēvs Auseklis jau bija tas, kurš visu to iesāka. Viņi bija trīs brāļi un māsa (dzejniece Mirdza Kerliņa – G.V.). Padomju laikos jau darbs tā kā bija, juku laikos vairs ne. Tad nu aizgāja mans tēvs pie māsasvīra – tēlnieka Harija Prinča – mācīties Rīgā par akmeņkali. Viņš jau arī tagad, tāpat kā mans tēvs Auseklis, zem zemes. Tā nu tēvs strādāja Rīgā un paralēli Cēsīs uztaisīja pats savu darbnīcu. Tā kā viens, jaunākais no brāļiem Kerliņiem, tolaik strādāja Cēsu KUK (komunālo uzņēmumu kombinātā) par akmeņkali, tad mans tēvs sasauca visus brāļus kopā – nāciet un strādājiet! Viņi trijatā ilgi, varbūt kādus desmit gadus, kopā nostrādāja, pēc tam, kā jau tas starp radiem mēdz būt, sākās kašķi: tu par maz strādā, bet tu par daudz saņem...
Kad pats tiki pie pirmā nopietnākā darbiņa?
Trīspadsmit gadu vecumā viss sākās. Bet ideja jau bija vispirms man vēl kā strādniekam – no divām akmens lauskām saliku sēnes. Uz ceļa atradu pāršķeltu akmens lausku, piemeklēju tai kātiņu...
Apslīpēji...
Nē, sākumā nekādas slīpēšanas nebija, tikai liku kopā.
Ar epoksīda sveķiem līmēji?
Tajā laikā bija tāds auto špahtelis. Tu izurb caurumiņu... Ar āmuriņu sit, ar kaltiņu. Tolaik jau tādas elektriskās triecienurbjmašīnas nebija... Pēc tam radās doma, ka akmens sēnei vajadzētu galvu noslīpēt. Tas bija roku darbs. Galodiņa rokā, vēl ūdens, un tikai trin! Tolaik arī flekši vēl nebija, ja arī bija, tad tas bija tikai pats sākums...
PAŠPORTRETS AR DZĒRVĒM. Cēsu akmeņkalis un arī metāla mākslinieks Līvis Kerliņš piesēdis blakus paša gatavotajām dzērvēm – jāķer mirklis, kamēr tās vēl nav aizlidojušas...
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv