Smiltis vai debesis?
…Mēs ticam, tāpēc mēs arī runājam, zinādami, ka tas, kas uzmodinājis Kungu Jēzu, uzmodinās arī mūs ar Jēzu un nostatīs savā priekšā kopā ar jums. Tāpēc mēs nepiekūstam, bet, lai gan mūsu ārējais cilvēks sadilst, mūsu iekšējais dien’ no dienas atjaunojas.
Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību, ja mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs. (Pāvila 2. Vēst. Korintiešiem 4:13 – 18)
Mēs katrs vismaz reizi dienā paskatāmies spogulī. Dzīves pavasarī tas mums parāda, cik esam jauni un skaisti. Gadiem ejot, varam vairs redzēt tikai to, cik esam skaisti. Spogulis ir nežēlīgs, tas parāda esošo, nevis vēlamo. Tikai to, kādi šobrīd esam.
Mūsu ārīgais cilvēks sadilst – saka apustulis. Neskatoties uz visām tām pūlēm, ko veltām tā uzturēšanai. Mēs mīlam savu ārīgo cilvēku, mēs par viņu ļoti rūpējamies. Mēs apmierinām tā vajadzības, mēs priecājamies par to visu, ko varam saņemt un piedzīvot caur savu ārējo cilvēku, tas ir, ķermeni. Varētu teikt, ka tas viss taču pieder pie mūsu dzīves.
Mēs katrs esam vērojuši ziedu pušķi vāzē. Esam sākumā par to priecājušies, taču pavisam citas izjūtas mūs pārņem pēc nedēļas, kad novītušie ziedi no vāzes jāizņem. Ziedu pušķa mūžs ir īss. Mūsējais liekas garāks – varbūt tāpēc nevēlamies ne tā īsti domāt par, ne arī tā īsti pieņemt mūsu pašu sadilšanas procesu. Varētu skumt – ir jau par ko – mūsu ārīgais cilvēks sadilst. Tam dotais laiks un iespējas ar katru dienu samazinās. Ārīgo, kad tas sadilis pavisam, ieliekam šķirstā, atvadāmies un apberam ar zemi.
Bet kur paliek iekšējais cilvēks? Kur paliek dvēsele? Kur paliek viss cilvēka piedzīvotais un saprastais? Kur paliek tas viss, ko mīlējis, kam ticējis, par ko priecājies? Arī apbērti ar zemi?
Man pašam ļoti bieži, pavadot cilvēku pēdējā gaitā (pat kristieti, draudzes cilvēku), ir nācies dzirdēt palicēju pēdējo vēlējumu aizgājējam – Lai nu Tev vieglas smiltis! Tāpat arī, pēc atvadīšanās, esot kopā sadraudzībā pie galda, pilnīgi obligāti vienmēr kāds no radiniekiem pie galda pieceļas un saka: – Nu ko, tad iedzersim par tām vieglām smiltīm!
Tās vieglās smiltis, tās mēs vēlam savam aizgājējam. Varētu teikt – pilnīgi tāda kā latviskā tradīcija? Lai nu tas mācītājs norunā savu runājamo par debesīm, bet mēs tāpat turpinām uzskatīt, ka Tu, patiesais Tu – esi un paliec te, zem zemes. Lai Tev vieglas smiltis!
Kas ir no zemes, IR no zemes, un viņa runa IR no zemes (Jāņa ev. 3:31)
Lielai daļai no mums skatiens zemei piekalts – smiltis redz, bet debesis neredz… un tad arī novēlējums katram – pēc savas saprašanas, pēc savas ticības. Ārkārtīgi maz pa savu kalpošanas laiku esmu dzirdējis, ka kāds atvadoties teiktu – Lai Tev gaišas un priecīgas debesis!
Ārīgais cilvēks sadilst. Iekšējais nesadilst. Pārāk maz no savas dzīves mēs veltām savam iekšējam cilvēkam. Bet arī tam ir savas vajadzības, arī tam ir dotas kādas iespējas. Kas vienkārši jāizmanto, vienkārši jāpiepilda. Ja mēģinām abu cilvēku dzīves attēlot vienā koordinātu sistēmā, par atskaiti ņemot laiku un iespējas, tad ārējā cilvēka līkne iet uz leju, un kādā punktā tā beidzas. Iekšējā cilvēka līkne turpretī iet uz augšu, nebeidzas, bet turpinās mūžībā.
Iekšējais cilvēks atjaunojas – saka apustulis. Viņš to zina. Viņš to ir piedzīvojis. Pats pie sevis. Tik tiešām – atjaunojas. Dien’ no dienas atjaunojas… No Evaņģēlija vēsts, no Mīlestības, no Piedošanas.
Bet Tu skaties pats savā dzīvē, sver un vērtē pats – ko Tu tur redzi? Tur ir redzamas lietas, ar roku aptaustāmas un satveramas. Tās arī ir vajadzīgas. Bet tās ir laicīgas. Bet tepat blakus ir arī neredzamas lietas – bet reālas, piedzīvojamas, ar sirdi satveramas ticībā… Mūžīgas… Kāda būs Tava izvēle? Tu pats izlemsi, kam un cik veltīt savu laiku un spēkus …
Tavas debesis jau ir sākušās Tavā Kristībā. Tām ir jāturpinās šodien, un tās turpinās šodien, pie altāra, baznīcā – tur, kur Tu spēj pārkāpt pāri savam lielajam ES, un Tu saki to visgrūtāk pasakāmo vārdu – PIEDOD! Un tur debesu valstība – taisnība, miers un prieks – ienāk mūsos caur Žēlastības vēsti. To satver, pie tās atjaunojas mūsu iekšējais cilvēks. Caur Dieva Vārdu un Sakramentiem. Šeit un tagad.
No tā cilvēks dzīvo, un tas ir manas Gara dzīves saturs. Tu mani atspirdzināsi un Tu mani uzturēsi dzīvu! (Jesajas grām. 38:16).
Debesu valstības piedzīvojumi ir tā mūsu bagātība, ko mēs varam sakrāt un paņemt sev līdzi, aizejot no šīs pasaules. Tās ir attiecības – sakārtotas un Žēlastības svētītas attiecības ar Kungu un ar saviem tuvākajiem. Pārējais viss paliks šeit – mūsu pēcnācējiem ko sadalīt un pārdalīt.
Un būs atkal kāds brīdis, kad stāvēsim kapos ar vainagiem rokās, būsim atmiņās un pārdomās. Ne jau mēs esam tie, kas ieceļ debesīs. Debesis dod un tajās aicina tas Kungs. Un mēs tās varam iepazīt savas dzīves laikā. Ja esam iepazinuši, tad tās vienkārši turpinās – pie mums. Ne mēs dodam debesis, un ne mēs varam noteikt, kuram tur jābūt. Mēs varam tikai vēlēt. Un jautājums paliek – ko tad mēs vēlēsim? Smiltis vai debesis?
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv