Viņi satikās pēc 30 gadiem

Ūdenslīdēji Voldemārs Rains un Anatolijs Koļesņikovs toreiz Jūrmalā strādāja glābšanas dienestā. 1987. gadā no atlūzuša ledus gabala, kuru nesa jūrā, viņi izglāba 624 cilvēkus. Par to žurnāliste Ligita Liepa rakstīja laikrakstā «Padomju Jaunatne». Žurnāliste, kuras vīra dzimtā puse ir Naukšēni, zināja, ka rūjienieši grib atjaunot 1952. gadā nogāzto tēlnieka Kārļa Zemdegas veidoto pieminekli «Sējējs». Pieminekļa divas daļas jau 1977. gada 23. aprīlī bija izrakuši skolēni. Klīda baumas, ka «Sējēja» galva it kā Rūjas upē iemesta. Iepazinusies ar Jūrmalas varonīgajiem zēniem, Ligita aicināja abus ūdenslīdējus braukt uz Rūjienu meklēt «Sējēja» galvu.

«Stāsts par galvas iespējamo atrašanos Rūjas upē pie tilta bija gana nepārliecinošs, bet izlēmām – jāpalīdz. Pirmās dienas meklējumi pie centrālā tilta Valdemāra ielā diemžēl bija neveiksmīgi. Nakšņojām viesnīcā «Tālava» un otrā dienā domājām turpināt meklējumus. Vakarā viesnīcā pie mums ieradās kāds vīrietis un centās mūs pārliecināt, ka meklējam pie nepareizā tilta. Galva esot Rūjas upē pie Ķoņu tilta. Nebija nekāda pamata neticēt, un tādēļ otrā rītā devāmies turp. Diemžēl mūsu viesis – «labvēlis» izrādījās provokators, tādēļ vairāk neko citu kā dīvaini ieraktu kabeli upes dibenā neatradām. Divas dienas pie Ķoņu tilta izniekojām veltīgi. Vēl tagad reizēm domāju par to kabeli. Kam tas bija domāts? Toreiz laiks vēl bija ļoti nedrošs un varējām sagaidīt dažādus nepatīkamus pārsteigumus. Tāpēc mēs rūjieniešiem pietiekami skaļi paziņojām, ka pārtraucam meklējumus. Lai visi, kam nav jāzina mūsu tālākie plāni (mūsu provokatoru ieskaitot), saprastu, ka meklēšana beigusies. Mūsu patiesos nodomus zināja tikai pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja Alma Zālīte. Mēs slepus atgriezāmies pie centra tilta, mašīnu noslēpām un turpinājām meklējumus. Kā redzat, veiksme mūs nepameta, un Rūja atdeva «Sējēja» galvu. Mēs meklējām ar tausti, un es sataustīju akmeni ar ausi. Bet vispār mēs tur daudz ko interesantu atradām. Monētas, tukšus naudas makus, vecu rakstāmmašīnu, skaistu koka lustru. Kas ar tām lietām notika tālāk, es nezinu, jo, atrodot «Sējēja» galvu, viss pārējais šķita mazsvarīgs,» – tā par to dienu spraigajiem notikumiem atceras un stāsta Voldemārs Rains.

Kad 1988. gada 18. novembrī no jauna atklāja «Sējēju», no kultūras nama skatuves Alma Zālīte teica abiem ūdenslīdējiem, ka viņi mūžu mūžos būs Rūjienas Goda pilsoņi. Toreiz šāds tituls oficiāli vēl nebija dibināts. Tāpēc pienācis laiks Voldemāram Rainam piešķirt šo goda nosaukumu 30 gadus pēc notikušā. Diemžēl otrs ūdenslīdējs Anatolijs Koļesņikovs jau mūžībā.

2018. gada 17. novembrī Latvijas valsts 100. gadadienas pasākumā Rūjienā Voldemāram Rainam oficiāli piešķīra Rūjienas Goda pilsoņa nosaukumu, apliecinātu ar īpašu nozīmi. Ar atzinības rakstu tika apbalvota arī žurnāliste Ligita Liepa.

Tā pēc 30 gadiem atkal Rūjienā satikās žurnāliste un ūdenslīdējs. Rūjieniešu paldies viņiem abiem!

SATIKŠANĀS PĒC 30. Žurnāliste Ligita Liepa un Voldemārs Rains 2018. gada 17. novembrī Rūjienā.