Par turpinājumu

patiesību daudzkārt atkārtoja režisors Pēteris Lūcis.) Tāpēc taisnība arī tiem, kuri uzskata: deju lieluzvedumā Māras zeme deju bija pārāk maz, daudz vairāk staigāšanas, tā, protams, rakstus vieglāk izkārtot. Kokļu mūzikas koncertā Stīgo, brālīt, stīgo, māsiņ, priecājoties par mūziķu skaitu, jaunību, turpmākajos tādos koncertos gribētu dzirdēt arī kādu jestrāku melodiju. Noslēguma koncertā Zvaigžņu ceļā varēja iztikt bez kādas dziesmas, taču priecēja, pārliecināja diriģentu stafete: no Edgara Račevska līdz Kasparam Ādamsonam.

Asi iezīmējās jau zināmā problēma: vīru balsu trūkums, spēks. Jā, to vēl var risināt, jaukto koru vīriem dažās dziesmās palīdzot vīru kopkorim. Un otrādi. Tāpēc tik vareni izskanēja jaukto koru dziesma Lauztās priedes: Raiņa vārdi Emīla Dārziņa mūzikā, virsdiriģenta Māra Sirmā un dziedātāju atdevē. Tā bija viena no koncerta virsotnēm. Otra, pavisam citā nokrāsā – Goda virsdiriģenta Edgara Račevska dziesmā vadītā lūgšana Mūsu Tēvs no kantātes Dievs, Tava zeme deg! (Andreja Eglīša vārdi Lūcijas Garūtas mūzikā, Ivetas Apkalnas ērģēļspēlē.) Īpaša atkal bija arī Mārtiņa Brauna dziesma ar Raiņa vārdiem Saule, Pērkons, Daugava, nosaukta jau par Dziesmu svētku neoficiālo himnu. To  diriģēja Romāns Vanags, jaunos gados bijis arī Valmieras vīru kora Imanta diriģents. Koncertā ļoti daudzu dziedātāju, klausītāju acīs bija asaras, arī to acīs, kuri koncertu baudīja no televizoru ekrāniem. Un šo svētku moto arī bija īpašs: – Es dziedāšu un dejošu no visas sirds. Un tā, no visas sirds, taču muzicēja arī pūtēju orķestri un ansambļi. Visur bija īpaša atdeve un atbalss tai klausītāju, skatītāju sirdīs Latvijas Televīzijas tiešraidēs svētkus redzējuši, dzirdējuši cilvēki 23 pasaules valstīs.