Mazāko ļaunumu meklējot
Rēgs klīst pa Latviju – Vecenes rēgs. Visi vecās Latvijas spēki ir apvienojušies svētam vajāšanas karam pret šo rēgu. Visi Latvijas spēki atzīst Veceni jau par spēku.
Tā, nedaudz pārfrazējot kādas senas partijas manifesta pirmās rindas un akcentējot relatīvi svaigā politiķa līdz šim lielāko sasniegumu uz Nacionālā teātra skatuves Vecenes lomā, var aprakstīt mēnesi pirms vēlēšanām elektorāta rindās valdošo atmosfēru.
Daži turpina sajūsmināties par boy benda stilā veidotajām publiskajām debatēm deju solī. Bet dažiem satraukumu rada Nākamā Premjera video uzrunas Facebook vietnē, kur citreiz draudzīgāk, citreiz draudīgāk Premjera skats tiek vērsts uz skatītāja krekla apakšējo pogu vai ko nu tur vēl, sakot, ka tūlīt saskaitīšu, līdz jūs būsiet simts, un tad sākšu saukt vārdus. Varbūt uzrunu saturs ir attīstījies, jo nu jau mēnesi kā, sajūtot maģiskā skatiena radīto siltumu saules pinuma rajonā, ātri rullējos prom pie kaķiem un saulrietiem.
Taču, «kad dators izslēgts un telefons kluss», nododos pārdomām: vai gan varēja būt citādi? Šķiet, ka aizsākums rodams it kā nevainīgajā Vēlēšanu likuma normā, ka vēlēšanās var piedalīties partijas, kas reģistrētas gadu pirms vēlēšanām un kuru sastāvā ir vismaz 500 biedru. Termiņa ierobežojums ir nesamērīgi garš laikā, kad pasaule mainās ne pa mēnešiem, bet pa nedēļām. Tur, kur pirms gada kāds sabiedriski mazaktīvs cilvēks steidza glābt aizlijušo ražu, šodien jau ir valsts pārvaldei nobriedis, vasaras saulē uzkarsis cīnītājs. Taču pulcēt ap sevi līdzīgos tam vairs nav lemts. Vai nu gatavojies nākamajam olimpiskajam gadam, vai arī nāc stājies laikus reģistrētā partijā, kuras biedru karšu vāciņi vēl pustukši kā savulaik dažu banku plauktos sareģistrēto ofšoru mapītēm.
Otra nianse nedaudz zinātniskāka, kuru piedāvā slavens britu antropologs Robin Dunbar, kas plašāk pazīstams ar saviem «Dunbara skaitļiem», t.i., aprēķināto cilvēku skaitu, ar kuriem vienlaikus var izveidoties stabilas attiecības. Runājot par tuviem draugiem, šis skaitlis esot «pieci», bet stabilas attiecības, kurās iespējams pavadīt laiku, sarunājoties pie bāra letes, neesot iespējamas vairāk kā ar 150 cilvēkiem. Secinājums ir tāds, ka, pieprasot savākt partijā 500 cilvēkus, jau automātiski ir radīta iespējamā šīs grupas sašķelšanās, kā arī vajadzība piesaistīt neprognozējamas personas, kas nākotnē nodrošinās nepieciešamo problēmu skaitu.
Rezultātā, caurskatot partiju sarakstus, katrā no tiem ir atrodami kadri, kuru dēļ pietrūkst vēlēšanās balsot par konkrēto politspēku. Protams, pastāv kandidātu svītrošanas iespēja, taču tas vien mierinājums tiem, kas dosies balsot pirmo vai pēdējo reizi. Tāpēc visiem tiek piedāvāta iespēja samierināties un noteikti doties balsot, atdodot savu balsi mazākajam ļaunumam, jo pretējā gadījumā pāri visam pastāvošā Vēlēšanu formula priekšējās rindās izvirzīšot Lielāko Ļaunumu. Šai vietā atmiņā nāk padomju laika Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanas. Skaidrs bija tas, ka ievēlēti tiek personāži, no kuru sēdēšanas sesijās nekas reālo dzīvi neietekmēs. Taču iet uz vēlēšanām vajadzēja, atdodoties mazākajam ļaunumam – kompromisam ar sirdsapziņu, jo pretējā gadījumā varēja būt lielākas problēmas, kas beigu beigās var arī izraisīt imperiālistu uzbrukumu un sociālisma sabrukumu. Tā nu gandrīz visi devas pie vēlēšanu urnām un, pateicoties tam, pasaulē gandrīz visur valdīja miers.
Šajos laikos ievēlētā mazākā ļaunuma prognozējamu darbību var nodrošināt saprātīga Prezidenta rīcība, uzticot valdības veidošanu tevmūžamdzīvot idejai uzticīgam politiķim. Tomēr daudziem kopš Dziesmu svētkiem par šo amatpersonu ir radies viedoklis.
Bet pieņemsim, ka acīmredzamais ir bijis nepareizi saprasts. Tāpēc, lai izvairītos no māņiem, vērts paskatīties, kā tad mūsu Prezidents izskatās vēl lielākas auditorijas priekšā, t.i., pasaules piektajā apmeklētākajā weblapā – Vikipēdijā, vietnē, kur savas publiskās personas profila izveidošanu var veikt lēnām un apdomīgi.
Pieņemot, ka pārsvarā Vikipēdijā interese par Baltijas valstu līderiem varētu būt svešzemniekiem, veram angļu valodas lapu, vienlaikus paskatoties arī uz kaimiņienēm – Gribauskaiti un Kaljulaidu. Atšķirībā no mūsu prezidenta kaimiņienēm slejās nav nekādas informācijas par viņu veselības stāvokli. Mūsējam toties apraksts visnotaļ detalizēts – astoņos paplašinātos teikumos. Politiskā karjera gan aprakstīta tikai četros teikumos. Kaljulaidai savukārt karjeras apraksts veselās septiņās rindkopās. Gribauskaitei nav pat laika visas saskaitīt. Katra no kaimiņienēm runā piecās valodās. Mūsējais runājot tekoši krieviski un «English in addition to Latvian». Ej nu saproti, «kas tā ir par putru, kas tajā katlā vārās». Attiecībā uz personisko dzīvi tiek uzsvērts, ka Prezidents ir Baltijas pagāns.
Lai aina būtu pilnīgāka, var apmeklēt arī Prezidenta kancelejas mājaslapā ievietoto biogrāfiju, kur papildus jau minētajam angliski lasošais var sabīties, redzot, ka Prezidenta hobijs ir uzspēlēt basketbolu dzimtās mazpilsētas 2. līgas komandā «Ogre Giants», ko var tulkot kā «Milži Cilvēkēdāji». Tas tad nu arī ir iespaidīgākais par mūsu varnesi.
Bet, lai apliecinātu uzticību mazākā ļaunuma teorijai, uzreiz pēc Jāņiem Baltijas pagāns, drošs paliek nedrošs, izsludināja tautai brīvdienu sakarā ar katoļu pāvesta pastorālo vizīti.
Ka tik lai tā Vecene ar spaiņiem pār ceļu nepārskrien.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv