Pasvītrošana, nevis izsvītrošana

Latvija ir nacionāla valsts, ar to saprotot, ka Latvijas valsts galvenais mērķis ir nodrošināt latviešu nācijas ilgtspēju. Šādu esamības formu izvēlējās Latvijas valsts dibinātāji, lai gan, kā zināms, bija iespējami arī citi valstiskuma scenāriji. 2014. gadā Satversmei pievienotajā preambulā ir precizēts Latvijas kā nacionālās valsts kodols, uzsverot, ka «Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības».

Kamēr daudzās Rietumeiropas valstīs vārdam nacionāls vēl aizvien tiek piešķirta negatīva nozīme, Latvijā vārds nacionāls tiek lietots visos valsts politikas pamatdokumentos. Īpašības vārds nacionāls nepārprotami jēdzieniski saistās ar vārdiem nacionāla valsts un nācija. Tieši pretstatot vārdus nacionāls un nacionāla kultūra vārdiem latvisks un latviska kultūra, tiktu satricināti Latvijas kā nacionālas valsts ideoloģiskie pamati — tie, uz kuriem Atmodas laikā tika atjaunota valsts neatkarība.

Satversmē nostiprinātais nacionālās valsts princips nozīmē arī to, ka Latvijas valsts pārvalde ir orientēta uz nacionālās kultūras atbalstīšanu, ko palīdz īstenot Latvijas Nacionālā bibliotēka, Latvijas Nacionālais arhīvs, Latvijas Nacionālais teātris un citas nacionālās kultūras institūcijas. Šīs institūcijas ir Latvijas nacionālās kultūrtelpas balsti, kas nodrošina latviskās kultūrtelpas izpausmes, jaunradi un saglabāšanu nākamajām paaudzēm. Taču līdzās nacionālās valsts principam atrodas arī Latvijas kā demokrātiskas valsts princips, kas paredz dažādu sabiedrības grupu iespējas līdzdarboties valsts pārvaldībā. Latvijas teritorijā jau izsenis ir mijiedarbojušās vācbaltiešu, poļu, zviedru, krievu, ebreju un citas kultūras, atstājot neizdzēšamas pēdas Latvijas nacionālajā kultūrtelpā, tostarp latviešu valodā. Un arī šodien atbilstoši demokrātiskas valsts principam Latvijas nacionālajā kultūrtelpā, kuras kodolu, kā jau minēju, veido latviskā kultūra, iekļaujas Latvijas vēsturiskās mazākumtautības. Var iztēloties arī situāciju, kurā mazākumtautības tiek uzskatītas par daļu no latviešu kultūrtelpas. Tomēr, kā norāda Latvijas Kultūras akadēmijas profesores Rūta Muktupāvela un Anda Laķe, «jēdziens latviešu kultūra ir lietojams, kad tiecas identificēt kādas tautas kultūras specifiskās iezīmes, bet tas nav lietojams, ja tiek runāts par kultūras procesiem saistībā ar visiem konkrētas valsts iedzīvotājiem, kā tas ir integrācijas stratēģiskās plānošanas gadījumā». Proti, plānojot Integrācijas politikas īstenošanai atbalsta pasākumus Latvijā dzīvojošajām vācu vai ukraiņu mazākumtautībām, diezin vai ir precīzi šo mazākumtautību kultūras izpausmes visos gadījumos dēvēt par latviskām.

Nacionālās kultūrtelpas jēdziens ļauj kompaktāk izteikt un pasvītrot jau pamatnostādnēs skaidri pausto domu, ka Latvijas sabiedrības integrācija nozīmē atbalstu gan latviskajai kultūrtelpai, gan mazākumtautību kultūras aktivitātēm. Vēlos uzsvērt, ka, tāpat kā latvieši, arī mazākumtautību pārstāvji ikdienā palīdz nostiprināt mūsu nacionālo kultūrtelpu kā sabiedrību vienojošu pamatu, gan nesot Latvijas vārdu pasaulē, gan kopjot mazākumtautību savpatnību, kas faktiski tika izskausta padomju nonivelējošajā internacionālisma iespaidā. Nodrošinot nepārtrauktību ar iepriekšējo politiku, jaunais integrācijas plāns skaidri pauž valdības apņemšanos turpināt atbalstīt sabiedrības saliedēšanos uz nacionālas un demokrātiskas valsts pamatiem, tā samazinot mūsu nedraugiem iespējas šķelt Latvijas sabiedrību.