21. gadsimts kapos
Latviešiem kapu kultūra, iespējams, izkopta vienā no pašiem augstākajiem līmeņiem pasaulē. Par aizgājējiem rūpējamies, cik nu katram to atļauj rocība, pašu veselība un, kas nav mazsvarīgi, attālums. Taču ir vēl viena ļoti būtiska lieta, bez kuras kapu aprūpe nav iedomājama, un tas ir ūdens. Veldze ziediem, mauriņam vai kādiem citiem stādījumiem, īpaši karstā un sausā vasaras laikā, ir ļoti svarīga. Tāpēc būtiski, cik daudz un kādā veidā kapos ūdens pieejams kapu kopējiem, starp kuriem — un tas laikam loģiski — vairākums cilvēku ir vismaz pusmūžā.
Ir kapi, kuros ar ūdeni allaž problēmas, īpaši sausā laikā. Te atceros Palsmanes kapsētu, kurā mana tēva senči apglabāti. Lauku kapsēta, gana plaša un ar prominentiem ļaudīm pieglabāta, atrodas smilšainā vietā, kur, iespējams, vienīgajā akā pašā dziļumā dažu gadu grūti bijis vispār kādu ūdens lāsīti sagrābstīt... Cilvēki ar to rēķinās, ne viens vien kādu tilpumu ar ūdeni ved līdzi, uz kapusvētkiem braukdams.
Pozitīvais piemērs no Meža kapiem Cēsīs, kur arī pilsētas lielākā kapsēta faktiski atrodas Gaujas smiltīs un kalna galā, vismaz vecā daļa, taču jau krietni sen, vēl padomju laikos, aprīkota ar ūdensvadu, un krāni izkaisīti pa visu kapsētas plašo teritoriju. Protams, kapusvētku reizēs spiediens nav maksimālais, taču ūdeni ērti var paņemt katrs, kuram vajadzība. I bērnelis, vecāku sūtīts ar lejkanniņu pie krāna, i sirmas kundzītes, kurām jau vismaz septiņdesmit plecos...
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv