Gauja nav vainīga
Ar savu upi mēs lepojamies, jo Gauja mums ir īpaša ar saviem akmeņiem, kokiem un arī straumi, kas mēdz nest cietu ķermeni pietiekami tālu. Diemžēl katru gadu tā paņem pietiekami daudz dzīvību, — tā ir pamata problēma, kuru katru vasaru cenšamies risināt, tāpēc gribu izmantot kārtējo iespēju, lai atkal un atkal stāstītu to pašu, ko iepriekšējos gadus. Taču cilvēki joprojām nesaprot, jo vidēji Latvijā ik gadu noslīkst ap simt iedzīvotāju, un tas ir ļoti liels skaitlis. Kādu gadu vairāk, kādu mazāk — varētu domāt, ka cilvēki kļuvuši saprātīgāki, bet, ja es tā gribētu teikt, tas būtu melots. Viss atkarīgs no laika apstākļiem — ja pie mums ir auksta, vēsa vasara, tad šo gadījumu ir mazāk, tiklīdz vasara saulaināka un siltāka, tā negadījumu skaits aug. Īpaši to jūtam, kad pēc vēsa un lietaina perioda pēkšņi iestājas ļoti silts laiks. Un tad liekas, ka daudzi, kā mēdz tautā teikt, no vadža norāvušies — pilnīgi nedomājot un neanalizējot situāciju un vietu, viņiem liekas, ka nu jāķer pēdējais brīdis kaut kam kaut kur. Grēko gan peldētāji, gan laivotāji, piemēram, atgadījums pagājušajā gadā šeit Gaujā, kad laivu izīrētāju dotās vestes bija sastūķētas zem sēdekļiem — skaidrs, ka šis cilvēks joprojām būtu dzīvs, ja šī veste viņam būtu nevis zem sēdekļa, bet gan mugurā.
Nākamā lieta, protams, ir alkohols, kas ļoti bieži ir nelaimju cēlonis, kad kāda kompānija atpūšas pie ūdens un kad šī atpūta sasniedz zināmu pacēlumu. Tad pēkšņi daudziem ir jāpierāda, cik tālu un labi viņi prot peldēt. Būtībā, ja paanalizējam, no visiem tiem, kas gājuši bojā, tikai neliels procents ir to gadījumu, kad bijis grūti paredzēt sekas, un tā patiešām ir nelaime, bet absolūti lielākajai daļai tas bija prognozējams, jo saprotams — ja peldamies nepārzināmās vietās, ja lecam, nezinot, kas mūs gaida apakšā, ja tas notiek alkohola reibumā, ja tie ir bērni, atstāti bez pieskatīšanas vieni paši, tiek bezatbildīgi riskēts. Tādas bēdīgas lietas diemžēl notiek, bet mēs ceram, ka kāds mūs sadzirdēs. Izbraucot uz izsaukumiem, kad mums paziņo, ka cilvēks slīkst, gadījumu, kad, pateicoties kādam laimīgam mirklim, esam paspējuši glābt cilvēka dzīvību, nav daudz, jo pats slīkšanas brīdis ir ļoti īss — tās ir sekundes, augstākais minūte.