Mums nevajag vēl vienu represīvu institūciju

Iestrādājot Latvijas normatīvajos aktos Datu aizsardzības regulas prasības, Tieslietu ministrijas sagatavotais likumprojekts paredz ievērojami paplašināt Datu valsts inspekcijas pilnvaras, paredzot tai cita starpā arī tiesības ar tiesneša akceptu iekļūt personām piederošā īpašumā un piekļūt visa veida glabātajai informācijai — pēc būtības veikt kratīšanas.

Nenoliedzot datu aizsardzības nozīmīgumu, manuprāt, tās nodrošināšanai ir jāizvēlas samērīgāki risinājumi. Likumprojektā piedāvātais ir virziens uz policejiskas valsts ar visvarenu datu inspekciju izveidi. Ja kratīšanas ir patiesi nepieciešamas, lai aizsargātu fizisko personu datus, jau pašlaik ir un arī turpmāk būs iespējams problēmas risināšanā iesaistīt Valsts policiju, uzsākt kriminālprocesu un tā ietvaros veikt visas nepieciešamās procesuālās darbības, t. sk. kratīšanas. Ir jāņem vērā, ka Krimināllikuma 145. pantā jau ir paredzēta atbildība par nelikumīgām darbībām ar fiziskās personas datiem, un Vispārīgajā datu aizsardzības regulā nav noteikts, ka Datu valsts inspekcijas darbiniekiem būtu piešķiramas tiesības iekļūt neapdzīvojamās telpās, dzīvokļos, būvēs un citos nekustamajos objektos un līdz pat 72 stundām bloķēt jebkuru telpu, lai veiktu tur apskates un piespiedu pārmeklēšanas, kā tas ir paredzēts Tieslietu ministrijas sagatavotajā piedāvājumā.

Datu aizsardzība ir visur aktuāls jautājums. Ar personas datiem saskaras teju katras nozares pārstāvji. Tomēr uzraugošās iestādes pilnvarām ir jābūt samērīgām ar iespējamo likumpārkāpumu, turklāt personas datu apstrādes normu pārkāpšana nav nedz slepkavība, nedz miljonos vērtējama krāpšana.

Reja Bredberija antiutopijā «451 grāds pēc Fārenheita» ir aprakstīta sabiedrība, kurā ar likumu aizliegts glabāt un lasīt grāmatas, un ir izveidota «ugunsdzēsēju», bet faktiski — dedzinātāju komanda, kas pēc izsaukumiem dodas uz cilvēku mājām, kurās tiek glabātas grāmatas, lai šīs mājas iznīcinātu. Līdzīga aina iztēlojas, domājot par iespējamiem rezultātiem nepamatotu pilnvaru piešķiršanai iestādei, kam ir jārūpējas par darbībām ar aizsargājamiem datiem. Nedomāju, ka mūsu sabiedrībai ir nepieciešama vēl viena valsts institūcija, kura personu datu aizsardzības nolūkā bez kriminālprocesa uzsākšanas varēs veikt darbības, kurām ir kriminālprocesuāls raksturs.

Ceru, ka kolēģi Saeimā ieklausīsies manā aicinājumā un atbalstīs priekšlikumu izslēgt šo normu no likumprojekta, bet Datu valsts inspekcija nākotnē efektīvāk sadarbosies ar Valsts policiju, nevis centīsies kļūt par neatkarīgu, ar plašām pilnvarām apveltītu represīvu institūciju.